ČETRAS SVECĪTES

   Četras svecītes dega Adventes vainagā.  Un tik klusu,bet tomēr varēja sadzirdēt kā tās sarunājas savā starpā...

Pirmā svecīte gaudās un sacīja:   Mani sauc MIERS     Mana gaisma taču staro,bet cilvēki MIERU nerespektē...Tās liesmiņa saplaka un beidzot izdzisa.

Otrās svecītes liesmiņa nodrebēja,un svecīte teica; Mans vārds ir TICĪBA    Esmu kļuvusi lieka-cilvēce neko negrib zināt par DIEVU un manam starojumam nav jēgas...   Uzpūta vēsmiņa,un arī otra svecīte nodzisa.

Klusi un skumji ierunājās trešā svecīte: Mans vārds ir MĪLESTĪBA    Es vairs nespēju degt,cilvēki mani pastūmuši malā.Viņi redz tikai paši sevi un nevienu citu,ko tiem būtu jāmīl...   Nodrebot izdzisa arī šī svecīte.    Šai brīdī istabā ienāca bērns,apskatijis svecītes viņš iesaucās: Jums ir jādeg un jūs nedrīgstat izdzist! Un viņš gandrīz apraudājās...

Tad ierunājās ceturtā svecīte un teica: Nebaidies! Kamēr es vēl dodu gaismu,mēs varam iededzināt arī citas svecītes! Mans vārds ir   CERĪBA     Bērns iededzināja skaliņu no šīs svecītes un tūlīt no jauna deva gaismu citām svecītēm...  CERĪBAS  liesmas gaisma lai nekad neizdziest jūsu dzīvē!

...un ikkatram no mums jāuztur liesma   MIERAM     TICĪBAI      MĪLESTĪBAI     CERĪBAI