Viņš... Viņa....

Viņš sacīja – Man patīk daudzas, esnevaru būt tikai ar vienu.

Viņas atbilde bija viņas smaids.

Viņš teica – Es esmu pats par sevi –brīvs – un nevienam neko neesmu parādā.

Viņa aizsmēķēja un nodūra acis.

Viņš turpināja – Man patīk sievietes,kuras saprot mani, un respektē manu brīvību.

Viņa pavīpsnāja un izpūta šauru dūmustrūkliņu.

Viņš sacīja – Piedāvāju tev labipavadīt laiku, Tu man patīc.

Viņa nodzēsa cigareti un ielūkojāsviņa acīs.

Viņš saprata, ka viņa neiebilst.

Viņš pajautāja – Tev, laikam, irbijuši daudzi vīrieši?

Viņa apskāva viņu un stipripiespiedās tam klāt.

Viņš vaicāja – Vai Tev ir labi armani?

Viņa aizvēra acis un noskūpstījaViņu.

No rītaatvadoties, Viņš sacīja – Viss bijalieliski, tikai lai tas paliek starp mums.

Viņa pastiepa roku un no viņa plecanotrausa neredzamu puteklīti.

Viņš teica – Es Tev kaut kaduzzvanīšu.

Viņa pamāja un aizvēra durvis.

Viņš piezvanīja tajā pat vakarā.

Viņas nebija mājās.

Viņš sazvanīja viņu uz mobilo tikaivēlā naktī.

Viņa atļāva atbraukt tikai pēcnedēļas.

Viņš jautāja – Nu, kā atpūties bezmanis?

Viņa pasmaidīja un piedāvāja kafiju.

Viņš zvanīja viņai gandrīz ik dienas.

Dažkārt,Viņa vienkārši necēla klausuli.

Viņš apciemoju viņu tad, kad Viņaatļāva.

Viņa nepaskaidroja, kāpēcuzaicinājumi bija tik reti.

Viņš saprata, ka grib būt tikai arviņu. Viņš nervozēja, kad viņaneatbildēja uz zvaniem. Viņštrakoja, kad dzirdēja, ka viņu ir redzējuši ar citu. Viņš gribēja, lai par viņu saikni uzzina visi.

Viņa bija pret.

Viņš vēlējās, lai viņa pieder tikaiviņam. Viņš atbrauca pie viņas armilzīgu sarkanu rožu pušķi.

Viņa pieņēma ziedus, bet lūdza bezuzaicinājuma vairs nebraukt.

Viņš gribēja lūgt Viņu kļūt par viņasievu.

Viņa pateica – Es esmu pati par sevi.

Viņš aizsmēķēja, viņam trīcēja rokas.

Viņa teica – esmu brīva.

Viņam pēkšņi kļuva auksti.

Viņa sacīja – Es nevienam neko neesmuparādā.

Viņam likās, ka sirds apstājas.

Viņa sacīja – Un es neko negrasosmainīt...