dafnids: Un visu kas tev dzīvē nāk priekšā, kas tiek pasviests par brīdinājumu, kas kā dāvana, ne vienmēr var saskatīt... ir jābūt ļoti pieredzējušam un dzīvesgudram (labi, arī vecāku, līdzcilvēku apmācītam), lai to spētu apjaust... eh, ja viss būtu tik vienkārši :)

Muktiana: Vienkārši tiešām nav. Šī dzīves pieredze ir pārāk maza mēroga, lai varētu iemācīties, ka viss nāk un iet un sāksies no gala - vai nu tajā pašā apļa līmenī, vai zemākā vai augstākā. Šī dzīve ir īss nogrieznis un jaunībā dzīve ir vēl īsāks nogrieznis, to gudrību nemaz nevar iegūt.
Un tad cilvēks spriež izejot no ta, ko redz, vai ko savā šaurajā vienā dzīvē piedzīvojis. Tāpēc arī cieš un pieķeras aizejošām lietām un ieslīgst stagnācijā. Tas ir loģiski. Ja 10 gadu laikā ir atnācis viens mīļotais (vai jebkas cits), tad grūti noticēt, ka nākamajos 10 gados atnāks cits vai arī tie 10 gadi liekas kā bezgalība.
Bet, pateicoties "mācībām par Dievu" (un tas tik tiešām nebija ātri, bet neatlaidība vainagojās panākumiem) šos lokus un posmus ir vieglāk izprast. Šo eksāmena daļu es pat būtu izturējusi.
Bet nākamā grūtības pakāpe ir apzināties,ka priekšā ir, piemēram, bezdibenis, un tad "pielietot garīgās zināšanas praksē" un tam bezdibenim pārlekt. To sauc par "karmas mainīšanu".
Parasti cilvēki pie bezdibeņa apstājas un vispār neko nesaprot. :) Nu ar bezdibeni var domāt visu ko - pēkšņu māju, vecāku, dzīvesvietu zaudējumu - karš, dabas stihija, bērnu nāve, nabadzība, vardarbība, neārstējamas slimības, vai nelaimes smalkākā līmenī. Turklāt šādās nelaimēs dziļāk ieslīgst sievietes. Vīrietis varbūt vairāk pārdzīvo naudas, varas un karjeras zaudējumus. (Un vīrieši vairāk taisa pašnāvības.)
Un tad tiešām noder zināt, ka "viss nāk un iet" - "vecaki, mājas, mantas, bērni,mīļotie, vara, karjera nāk un iet", arī dzīves mēs dzīvojam vienu pēc otras. Tomēr konkrēts zaudējums vai ierobežojums vienā Zemes dzīves nogrieznī var likties neizturams mūžīgs. Un tad vēl vajag zināt, ko darīt, lai "bezdibenim" tiktu ātrāk pāri un tas neievilktos uz 5-10-20-40 gadiem (piemēram, bērnu invalīdu var nākties kopt arī 40 gadus, un, ja tas vēl ir komplektā ar citiem ierobežojumiem, tad tas var likties kā "mūžīgs bezdibenis", kas var likt stagnēt).
Bet vispār cilvēki daudz vairāk kreņķējas par šķietamiem un ilgstošiem) sīkumiem. Kad ir nopietnas grūtības, tad apbrīnojami spēj mobilizēties.
Stāstīja man par vienu sievieti, kurai bērns autoavārijā bija gājis bojā. Viņa jau gadus 20 dzīvo aiz aizvērtiem aiskariem - neiet uz darbu, nekomunicē ar cilvēkiem. (Vīrs uztur). To sauc par stagnāciju. Vel stagnācija jeb neziņa ir citu vainošana, bet tā arī ir loģiska. Jo cilvēks redz, ka cieš viņš tāpēc, ka otrs rīkojās slikti. Bet viņš nezin, ka otrs rīkojas slikti tikai tāpēc, ka viņš pats kādreiz tāpat ir rīkojies un ka neviens notikums nav nejaušība vai tikai otra griba. Un tad arī vieglāk ir piedot. Bet visgrūtāk to ir saprast. Tāpēc stagnēšana ir loģiska.