PERVERSAIS klavierskolotājs...

Kā jau esmu minējusi, skolas gados apmeklēju daudz un dažādus pulciņus. Vienreiz mans tēvs un draudzenes mamma aizveda mūs abas un pieteica klavierspēles pulciņam Poligrāfiķu klubā, kas atradās Lāčplēša ielā. Es neteiktu, ka man bija liela vēlme apgūt klavierspēli, bet mājās bija klavieres "Rīga", jo mana vecākā māsa mācījās mūzikas skolā, un vecāki nosprieda, ka nebūtu slikti man iemācīties vismaz klavierspēles pamatus. Toreiz es gāju 3.klasē un man bija nepilni 9 gadi. Klavierskolotājs trāpījās vīrietis, uz to brīdi kādus 48 gadus vecs, viņam bija ģimene un 4 bērni, - kā pats stāstīja. Jau pie tikšanās ar vecākiem viņš paziņoja, ka par oficiālo mēneša maksu 6 rubļiem mums pienākoties tikai 4 reizes mēnesī pa 20 minūtēm, bet pa tik īsu laiku nevarot nekā iemācīt. Bet ja maksāšot viņam pa tiešo vēl 10 rubļus mēnesī, tad nodarbība ilgšot 45 minūtes nevis 20. Mūsu vecāki piekrita un uzreiz samaksāja viņam pa 10 rubļiem. Bet tas nu tā. Klavierskolotāja uzvedība man nepatika jau kopš pirmās reizes, jo viņš oda pēc negaršīgām sviestmaizēm un bieži ēda tās nodarbību laikā, turklāt sarunājās ar pilnu muti. Viņš man likās arī tāds samērā dīvains... Viņam bija 7 mazas lellītes, kas atbilda katrai no notīm - vēl tagad atceros viņu vārdus: Doloresa, Rebeka, Minna, Fannija, Solveiga, Lana un Sigita. Katrai no viņām bija košas kleitas katrai savā krāsā, ko viņš teicās pats sašuvis... Kleitas bija pašūtas no mežģīņu un atlasa audumiem. Lellītes vienmēr atradās uz klavierēm. Katrreiz, kad es spēlējot tās, trāpīju uz nepareizās nots, viņš paķēra attiecīgo lellīti un pārveidotā pīkstošā (it kā lelles) balsī mani sarāja. Bet arī tas vēl nekas. Nepatīkamākais bija, ka viņš mācīja man, cik attiecīgajai melodijai viegli vai stipri jāuzspiež uz klavieru taustiņiem, - uz manas kājas, kad es sēdēju pie klavierēm. Viņš parasti vismaz par dažiem centimetriem pastūma uz augšu manas jau tā negarās kleitas apakšmalu un taustījās pa manu cisku, it kā imitēdams klavierspēli. Pamazām es ievēroju, ka viņa elpa taja brīdī top straujāka un arī acu zīlītes iepletās. Mana draudzene Renāte stāstīja to pašu, un arī viņai tas nepatika, lai arī mēs nekādu citādu nozīmi tam toreiz nepiešķīrām... Vienreiz, nākot uz klavierstundu, es dzirdēju, ka mūzikas telpā vienas meitenes mamma šausmīgi lamāja klavierskolotāju, ko tieši viņa kliedza, es nedzirdēju, jo klavierklases durvis bija tapsētas, bet kad tās atvērās, viņa nākdama pa durvīm laukā kopā ar savu meitu nokliedzās, ka Amanda vairs nenāks un aizcirta durvis. Tikai daudz vēlāk es sapratu tā trača iemeslu, vismaz varēju iedomāties... Mēs ar draudzeni vecākiem nestāstījām, kas tieši mums nepatika pie klavierskolotāja, bet pēc kādiem pāris mēnešiem vienkārši pārstājām nākt uz pulciņu. Mūsu vecāki pārāk neprotestēja, jo taisnību sakot, neko vairāk par visvienkaršākajām gammām un dažām primitīvām melodijām arī nebijām apguvušas. Varbūt klavierspēles talanta nebija vai arī nepatika pret skolotāju to nomāca...

Tikai daudzus gadus vēlāk es sapratu, ka klavierskolotājs bija pedofīls vai vismaz cilvēks ar tamlīdzīgām nosliecēm. Vecāki, stāstiet saviem bērniem un mazbērniem, ka svešs pieaugušais, pat ja viņš ir skolotājs, nedrīkst bērnam pat īsti pieskarties... Kā arī visu pārējo, kas viņam attiecīgā vecumā būtu jāzin - pirmkārt jau savai drošībai.