Mums katram savs purvs ir jāizbrien

Pasaulē viss ir kaut kā dīvaini iekārtots. Ir laimīgie, vai arī nelaimīgie, kas viens otram sapņaini acīs veroties, dveš trīs vārdus, ko, laikam vismaz vienu reizi dzīvē, kādam esam teikuši ikviens. Ir tādi, kas klusībā tvīkst viens otra uzmanības, bet atklātībā skaļi viens par otru ņirdz, kā jau tas lielākajiem ienaidniekiem pienākas. Ir tādi, kas visu mūžu mīl un tiecas pēc kāda, kurš šķiet tāls un neaizsniedzams, un ir tādi, kas atrodas viens otram blakus, bet šos trīs vārdus dveš tikai viens no viņiem.......

Domājot par to visu, man prātā nāk staigans purvs, kurā ir cinīši, uz kā pakāpties un ir akači, kuri var aizraut melnā nebūtībā. Mēs, ikviens, esam purva bridēji. Ikviens no mums vismaz reizi dzīvē nonāk purva malā, bet katrs rīkojamies pa savam. Kā tautas mēlē saka: „Kā es māku, tā es maunu!” Un parasti mēs pie šī purva nestāvam vieni, vienmēr ir kāds, kuram, pēc mūsu domām, ir jāmērc kājas brūnajā rāvā līdz ar mums.

Vieni, daudz nedomādami, ar lielu joni metīsies purvā. Bridīs un nemanīs, ka brīžiem melnā rāva ir līdz ceļiem, bet brīžiem jau līdz kakla. Citi bridīs lēnām, ar kāju uzmanīgi taustoties pēc pamatnes, viens otram piepalīdzot. Citi purvam cauri dosies kā rotaļādamies, lecot no ciņa uz ciņa. Tie ir tie, kas purvā dodas divatā. Doties jau dodas, bet ne vienmēr purvs tiek izbrists. Purvs ir ļoti viltīgs un ne visiem paveicas. Vieni, kopā brien un tā arī kopā nogrimst melnajā akacī. Daži nogrimst vientuļi, jo viņu ceļa biedrs kādā brīdī ir apjautis, ka ne purvs tas, ne ceļabiedrs īstais. Tad nu, draugs arī manīgi lūko kā no ķezas izkulties. Kā nekā sava āda dārgāka. Cits vienkārši nobīstas, liek prom ko kājas nes. Bet cits, sajutis nejauko rāvas smārdu un slapjas kājas, pagriežas un dodas projām pat īsti tā brist nesācis. Ak, jā! Vēl jau ir tie, kas purvam apkārt staigā, mīņājas, met tramīgus skatus viens otra virzienā, bet tā arī nesadūšojas samērcēt kājas, jo tas taču var beigties ar iesnām. Nu ir jau arī tādi, kas pēc lielas mīņāšanās tomēr sper pirmo soli. Vienkārši kāja paslīdēja. Ir tādi bezprāši, kas purvā brien vieni, tāpat vien, jo viņu izvēlētais ceļbiedrs, vai nu jau ir purvā iebridis kopā ar kādu, vai arī ir jau to izbridis. Mjā, ir jau arī tādi, kas laimīgi purvu izbriduši un turpina ceļu pa līdzenu un saules apspīdētu meža stigu. Ir jau arī tādi .................... Un ir tādi, kas nekad neatmet cerību un atkal, un atkal, brien purvā. Tas nekas, ka purvs varbūt cits un arī cits ceļabiedrs. Kāds taču ir teicis, ka nav neizbrienama purva...........

Kā ir ar mani? Hm, es esmu no tiem apmātajiem, kas brien purvā, bet man ceļabiedrs mīņājas purva malā un tā arī īsti nav drošs, ka grib brist. Reiz jau viens ceļabiedrs viņu ir pametis, reiz jau viņš ir jutis dūņaino rāvas garšu, reiz .......... Bet es brienu un ceru, ka reiz viņam pietiks dūšas. Cerība esot muļķu mierinājums. Tā gan, bet muļķiem radīta pasaule. Un nesakiet, lai beidzu māžoties un lienu laukā, kamēr vēl varu. Nevajag............. Mums katram savs purvs ir jāizbrien. Bet kā ir ar jums?