Neizsīkstošās sāpes un cerības

Es esmu sagrauts, kaut arī vēl spēju reaģēt uz ārējās pasaules kairinājumu un varbūt pat neviltoti uzsmaidīt tam, iekšēji es esmu pilnīgi sagrauts. Nav vairs nekas, kas liktu priecāties manai dvēselei un es jūtu, kā tā lēnām mirst.

Jā, es esmu nelaimīgi iemīlējies, iemīlējies meitenē, kura nejūt to pašu, nedz jūt arī ko citu, ne grib - ar mani ko kopīgu. Labākajā gadījumā, nu vairs izjūt tikai nožēlojamas simpātijas. Ja jūs zinātu, kā tas sāp, tas mani plosa no dienas dienā, no stundas stundā un ja kaut vienu minūti izdodas aizmirsties, tad tā jau ir svētlaime.

Cik neskaitāmas reizes ir gribējies tā vienkārši izgaist, pazust nebūtībā, lai nebūtu jājūt šīs nepanesamās sāpes, šis nepanesamais tukšums, kas plosa manu sirdi un nedod tai miera, ne dienu, ne nakti. Un tā es jau jūtos četrus mēnešus, jāsāk vispār brīnīties, kā es to esmu spējis izturēt. Ak, jā, ir taču vēl arī cerība, to var bradāt ar kājām, apmētāt ar akmeņiem, teikt tai nepatīkamus vārdus, bet tā jo projām atdzimst, atkal un atkal. Un tā vien liekas, ka tas ir vienīgais, kas mani vēl tur pie dzīvības, vienīgais, dēļ kā es vēl spēju elpot bez sāpēm un asarām. Līdz brīdim, kad atkal tā tiek sagrauta un atkal visas ciešanas tiek izdzīvotas no jauna. Bet cik ilgi tas vēl tā turpināsies, kā lai piespiežu sevi viņu aizmirst, kā lai piespiežu sevi negribēt būt kopā ar viņu, ar šo bezgala burvīgo meiteni.

Cik reizes jau neesmu sāpināts, bet atkal uz atkal es sevi pieķeru domājot par viņu, par sevi, par Mums. Es gribētu būt savādāks, bet nespēju un laikam jau, ka tas ir tikai cilvēcīgi.