Pārdomas par pelēko peli

Tiklab dzīvē, kā arī dažādās pļāpu vietās internetā un citur itin bieži ieraugām norādi, ka ir tāda īpaša sieviešu suga – pie pelēkajām pelēm pieskaitāmās. Pie Lauku Parastajām, tā sakot.
Klišejas – tas ir ērti, tomēr doma kādā brīdī apstājas: paga, bet kāpēc kāda sieviešu kopa it kā staigā apkārt pelēkos, nespodros kažokos ar garu, ūsainu purniņu un dzeltenu, asu priekšzobu pāri? Jo vismaz zooloģijas mācību grāmatā tak tiek uzšķirts tieši tāds zīmējums!

Kas tad ir Lauku Parastā?

Šķiet, visbiežāk mazās, pelēkās radības piesaukšana notiek, salīdzinot savu tēlu ar kādu citu (parasti kaut kādā ziņā sev nevēlamu) personu, pie kam zaudētāja lomā atstājot to otro. Ņemam un lepni paziņojam - es VIS neesmu tāda pelēce kā viņa, man ir gan ko dailē, gan raksturā parādīt. Un, protams, šī ārējā spozme kotējas krietni vien augstāk nekā, par piemēru, kāds taču jau nevērtīgs, ārēji neglancēts tikums.
Jo iedomāsimies – ja jau pelei dots grauzēja ģīmis un paskats, tad tak laikam tāpēc, ka tā drīzāk piemērota graudu maluma sagādei. Un ne ūsaino lūpu kontūru ievilkšanai, pavedinošai ačteļu plikšķināšanai un vismaz īslaicīgai godavietas ieņemšanai uz pjedestāla. Nu, ja, sacensība.

Otrs - pelēkā pele ir varen labs aizsegs, kā gūt attaisnojumu savam pieticīgumam un neuzkrītošajam tēlam, kas, protams, ieslēgts tikai „pagaidām” režīmā (vismaz tāds skaitās priekš redzamās pasākuma daļas). To veiksmīgi var izmantot salikumā kā: es gan esmu parastā, pelēkā pele, bet TOTIES man ir... (un tiek uzskaitīts peles alā pakāpeniski savilkto labumu klāsts). Pelēce tik labi iekļaujas apkārtējā ainavā, ka viņas klātbūtni nodod vien vieglas astes gala vibrācijas. Slinkums vai neprasme operēt ar savu tēlu?

Un tad jau tālāk peles tēla piesaukšana vietā un nevietā lietojama kā sinonīms sava veida mentalitātei un imidžam. Esi no dabas klusa, mierīga, bez uzkrītoši ieveidotas pričenes un košiem augstpapēžu zābakiem – nu, tātad žurkas mazākā māsa vien skaities... Šoreiz bez nenovīdības un „iegriešanas” kāres, tikai kā diagnoze, kuru, ai, cik veiksmīgi iespējams ekspluatēt komerciālos mērķos. Nopērc no mums, un – būsi pavisam CITA, tās pārējās atstājot sev krietni vien aiz muguras.

Vai parametri ir maināmi?

Ja dzīvnieku pasaulē būtu viegli ceļot no vienas sugas piederības uz citu, kas to lai zina, kādus vizuālus brīnumus mēs sagaidītu. Bet ko mums? Vai lekt kājās un skriet pie spoguļa, lai skaļi sauktu, ka tagad visam vecajam krusts pāri un tiks sākta jauna, savādāka dzīvē?

Kāda ir patiesība? Neatkarīgi no tā, kādas esam, salīdzinājumu ar pelēkās peles tēlu mums var piekabināt jebkad. Tam bieži vien nav nekāda sakara ar realitāti, jo spilgtums un spožums ir relatīvas lietas.
Un uz jautājumu ko darīt ir tik vien kā šī paredzamā atbilde – to un tik lielā mērā, cik pašai tas sagādā prieku.

Viņa – Lauku Pelēkā – taču cilvēciskajās attiecībās visbiežāk nonāk kā atruna, kā iemesls, lai nerisinātu lietas, kuras negribas risināt. Tēla bezpersoniskums dod arī sava veida drošības sajūtu. Un bieži būs uzņēmīgi ļaudis, kas to izmantos sava izdevīguma vārdā.
Cik ilgi notiks paslēpes aiz Pelēkās Peles muguras?