Lielais rudens loms

Dzīve kā teātris un teātris kā dzīve, ja nepatīk šī izrāde, tad nopērc biļeti uz citu izrādi. Šo teicienu teica kāds aktieris pēc sīvā iedzeršanas un gaļas pīrādziņa uzkošanas. Lūk, cik skaisti vārdi!

Ir dzīvē nācies sastapt cilvēkus, kuri citiem pārmet divkosību uzvedībā, uzsverot, ka cilvēkam jābūt pašam sev, atklātam pret citiem, taisnam kā zibensnovedējam un tā tālāk. Es saku, ka cilvēkam ir jābūt kā makšķerkātam, brīžiem taisnam, brīžiem īsam un reizēm saliektam zem loma smaguma. Pats galvenais tomēr ir āķis un tam ir jābūt labi noslēptam, jo citādi tas būs veltīgs pasākums.

Vīrieša cilvēks Rietumeiropā dzīvo vidēji 67 gadus un tas ir pietiekams laika posms lai paspētu apnikt gan sev, gan arī citiem. Taču jau ejot bērnudārzā mēs sapņojam kļūt par cūkkopjiem, kad beidzam pamatskolu tad gribam kļūt par šoferiem, vidusskolas laikā sapnis ir kļūt par bērnudārza direktoru un visu beidzot nonākot lielajā dzīvē mēs kļūstam par brunču medniekiem.

Tik tālu viss būtu pareizi, bet tad sākas murgs. Gribās kļūt vienlaicīgi gan par gādīgu ģimenes tēvu, gan tajā pašā laikā būt par negantāko vecpuisi visā kvartālā. Politkorektā sabiedrība mūs pamāca: "izvēlies dēls savu dzīves aicinājumu un velti sevi tajā!". Bet kā tad tā, mani līdzgaitnieki !? Man ir daudz laika dots, bet es nedrīkstu izmantot dažādas iespējas? Protams, ka drīksti, taču esi godīgs! Nekā nebija! Ir atrisinājums - to visu apvienot un vērpt šīs dažādās personības paralēli, tādējādi kļūstot par sabiedrībā tik ienīsto daudzsejaino cilvēku.

Un teikšu, man šķiet, ka tas ir tīri forši. Mājās esmu ģimenes tēvs, bet aiz stūra kad vēlos es esmu uzdzīvotājs, ārpus valsts - homoseksuālists, un vecpuisis nedēļas nogalēs. Un ja visu to lieliski mācēt apvienot, tad savus 67 gadus var noraut tīri vai sprinta tempā.

Taču ir viens sliktums tam visam. Pa pasauli klejo nīgri patiesību alkstoši cilvēki, kuru lielākā saldme ir kāda cilvēka atmaskošana. Tie var būt kaimiņi, darba kolēģi un citu profesiju pārstāvji. Viņus neinteresē personīgā laime, to lielākais prieks ir savus dzīves gadus izlietot ļaunuma izskaušanā. Es jums teikšu - tie ir raganu dedzinātāju pēcteči! Savu uzdevumu tie mēdz veikt ar apbrīnojamu atbildības sajūtu upurējot pat savus personiskos labumus, kā piemēram, pašiem kļūt par šiem daudz apskaustajiem daudzsejainajiem cilvēkiem.

Varbūt tomēr šajā jaunajā gadsimtā ļausim viens otram dzīvot! Nav taču labi noskatīties aktierus ģenerālmēģinājumā un tad izrādes laikā kliegt: "tur lejā zem grīdas ir suflieris, kurš saka visu viņiem priekšā - viņi paši neko nezin!".

Dosim prieku gan publikai, gan arī aktieriem ļausim saņemt ziedus un honorārus!