Aizdomas par smēķēšanu

Aizdomājos par pīpēšanu...
Nu ja, tabakas dūmi satur nikotīnu un darvu, sašaurina smadzeņu asinsvadus (kurus, starp citu, lieliski paplašina konjaks), pasliktina sekundāro atmiņu (bet uzlabo stratēģisko atmiņu), veicina sausu kāsu no rītiem un plaušu vēzi, piesūcina telpas un drēbes, nogalina zirgu, paplicina naudas maku, dzeltē zobus un izsauc nesmēķētāju īgnos skatienus.

Viss patīkamais dzīvē ir vai nu amorāls, vai padara resnu. Viss, izņemot pīpēšanu. Tabaka nepadara resnu un no morāles viedokļa ir neitrāla. Jau klosteru statūtos pārēšanās tika definēta kā grēks, tad pīpēšana tika atzīta tikai par vājību. Tabakas dūms veicina koncentrēšanās spējas, līdz ar to palielina domāšanas procesa efektivitāti. Pīpēšana atvieglo cilvēka socializāciju (līdz ar to kautriem cilvēkiem pat ieteicama), noņem stresu. Kultūras pasākumu starpbrīžos uzpīpēšana un patriekšana ar mākslas kritiķiem, vai kā viņus tur, smēķētājiem ir tikpat nepieciešama kā obligātā nešanās uz bāriņu vai bufeti (šokolādes kārtainās kūkas, rosoliņš) nesmēķētājiem. Neba velti postsociālisma sfērā pastāv tāds fenomens darba procesā kā pīppauze - meditatīvi vienojoša darbība, kas harmonizē kolektīvu un ritmizē darba procesu.

Lai nesmēķētāji man netraucētu baudīt šo brīnišķo dzīves aspektu, un es viņiem netraucētu, nekad nepīpēju sabiedriskajā transportā, bibliotēkā ij citur, kur nav pieņemts to darīt. Neeju makdonaldos un saldējuma kafejnīcās (vispār neeju tajās "sabiedriskās ēdināšanas" iestādēs, kur pīpēt nevar), tb esmu pats tolerances iemiesojums. Taču diemžēl tikai pīpmaņi ir maigas dabas un iecietīgi pret citādi domājošiem. Nepīpētāji laužas iekšā pīpmaņu krodziņos (visai saprotams - tur tusē foršāki cilvēki un mutuļo interesantāka dzīve), lai uzspiestu savu likumu, padarītu visu baltu, sterilu un klusu.

Nevar dzīvot, ko nesagraujot. Paši radīt nemāk, tak dzīvot nespēj, ka blakus pastāv krāsaina un laimīga pīpmaņu pasaule. ASV, kur šiem pat konstitūcijā ierakstītas tiesības meklēt laimi (ij nav definēts, ka nedrīkst pīpēšanā laimi meklēt), represijas jau iet pilnā sparā - aizliedz pīpēt lidmašīnās, lidostās, lielākajā daļā augstskolu (ieskaitot pat pašu pasniedzēju kabinetus), Kalifornijā slimnīcās, viesnīcu numuros, lielveikalos, 5 m no sabiedriskām celtnēm, restorānos, liftos, dažkārt pat paša dzīvoklī (ja tas pieder universitātei). Izdomājuši no fizioloģijas viedokļa absurdu mītu par secondhand smoking, kas esot bīstamāka par tiešo smēķēšanu. Kaut ko tik tumsonīgu var atļauties teikt tikai cilvēks, kurš no cilvēka anatomijas un cigaretes dūmiem nesaprot nu nekā.

Un pietiek tikai kafejnīcā aizsmēķēt, lai uzreiz tavā virzienā pagrieztos virkne ļaužu, biežāk sievišķu dzimuma "labākajos" gados (vienkāršāk sakot, vecenes) ar tām raksturīgajiem spiedzīgajiem izkliedzieniem: "Kāpēc jūs indējat mūs ar saviem dūmiem?!" Lai gan pašas nupat ieštopsējušas katra pa pāris dzīvībai patiešām bīstamiem hamburgeriem, kas gatavoti no ķīmiski balinātiem miltiem un mākslīgā margarīna, ar ģenētiski modificētu un ķimikālijām diendienā apstrādātu tomātiņu, lenteņa bāluma apstarotu salātu lapu un kancerogēnu saharīnu (kas vismaz pelēm izsauc sarkomu uz skaitli 3).

Kāpēc nabaga pīpmanim gan tramvajā, gan operā, gan visur citur jāsamierinās ar svešiem cilvēkiem, kuri traumē manu ožu ar sava prieka, tb Oriflame, Kenzo, Isey Miake, Paloma Pikasso ij citiem aromātiem!? Ko es esmu noziedzies, ka mani drīkst vajāt ar šīm smakām, bet manu mazo prieciņu apkaro (pie tam labas, dārgas cigaretes nesmird)?

AIDS slimniekus sākotnēji uztvēra kā Dieva sodu pelnījušus amorālisma iemiesojumus, bet tagad tie ir varoņi. Nu jau neviens cinema muvijs, kurš pretendē uz "nopietnā kino" statusu, neiztiek bez kāda cēlu sāpju apdvesta zilā, kurš noteikti pretendē uz otrā plāna Oskaru. Ar pīpmaņiem ir otrādi. Pagājis tas laiks, kad cigarete pirkstos bija splīnīgajam, vīriškīga romantisma apdvestajam varonim, bet garā munštukā ieliktu to savos slaidajos pirkstos turēja, izpūšot graciozu dūmu virteni, ekstravaganta liktenīgā lēdija. (Cigarete ir stila elements; smēķējoša sieviete, sevišķi, ja viņa lieto iemuti; ja viņai ir sudraba šķiltavas; ja viņai ir koptas rokas un kopti nagi; ja viņas kustības ir rāmas un ieturētas ir /var būt/ ārkārtīgi valdzinoša.) Neviens nepažēlos, nejutīs līdzi izmisīgajiem pīpmaņa mēģinājumiem atmest, neviens nemīlēs tavu savītušo ādu un smaidu, kurš colgate izplatītājam liek sarosīties peļņas gaidās, neviens neatzīs tavas tiesības būt savādākam, priecāties, gūt baudu no kā cita, būt atkarīgam no saviem, nevis vispārpieņemtiem dēmoniem.
Taču mēs nepadosimies - augstākā brīvība ir brīvība pašam izvēlēties savu nāvi!