Jāņi - tik jautri, tik skumīgi.

Jāņi... tādi sasodīti jautri un tai pašā laikā tik sasodīti skumji svētki... Un atkal - kā smejoties par likteni - šie manā mūžā bija tie jautrāki un reizē arī skumjākie... Viss laiks pirms Jāņiem... tik saspringts un daudzsološs, tik interesants un piedzīvojumus vēstošs. Kad Tu uzaicināji mani svinēt kopā ar Tevi, es jutos kā septītajās debesīs. Biju no Tevis dzirdējis tik daudz par Latgali, par tās jauko dabu, par interesanto apkārtni un neticamajiem piedzīvojumiem, biju tik daudz arī par Tevi pašu dzirdējis, Tu likies tik forša... Nu labi, Latgale nesanāca, sanāca Čūksteļi... arī labi, tomēr kopā ar Tevi...Piektdienas rītā ar nezināmām, tādām dīvainām sajūtām sevī, devos uz Rīgu, tad uz Pļavniekiem... Nu, neesmu no tiem krutajiem, kas ar katru cilvēku jau pirmajā minūtē atrod kopīgu valodu, un tagad man stāvēja priekšā sapazīšanās uzreiz ar tik daudz jauniem, vēl nekad neredzētiem cilvēkiem - sākumā Tava ģimene, tad citi radi un vēl visādi cilvēki. Es tādās reizēs parasti domāju, ka gan jau atradīsies, par ko runāt, gan jau viss būs labi, gan jau abiem sarunu biedriem būs interesanti... bet bieži vien tas tā gluži nesanāk. Ar Tevi vēl nav tik traki, Tu daudz runā par visādām tēmām, kas palīdz arī man atcerēties kaut ko interesantu par šo un to. Bet citādi man galvā ir tukšums... pilnīgs tukšums, es nespēju atcerēties pilnīgi neko. Tas ir šausmīgi, es tā varu stāvēt Tev līdzās un klusēt, pie sevis domājot par to, cik gan stulbs es esmu, ka neko stāstāmu nespēju atcerēties. Tādās reizēs man patiešām ir kauns par sevi un es iedomājos, ko gan Tu par mani tad domā, droši vien, ka neko labu...

Tā nu mēs nokļuvām galā! Strādājām, atpūtāmies, ēdām... garlaikojāmies... nu labi - garlaikojos... Klīdu apkārt, nevarēdams izdomāt, ko lai padara, jo Tu jau sev nodarbi biji atradusi... Svētdienas pirmajā pusē mani nepameta sajūta, ka Tev jau es esmu nedaudz (varbūt arī daudz) "piebesījis" un Tu labprāt vēlētos, lai es tur neatrastos... Protams, tam ir savi iemesli... mana klusēšana... Mēs kopā grābām lapas, it kā jau baigi forši..., bet man gribējās raudāt... Es centos uzsākt ar Tevi sarunu, pajautāju par Tavu garastāvokli, vēl kaut ko, bet nekas nesanāca, Tu tikai atbildēji uz maniem jautājumiem, nevis pati kaut ko sāki stāstīt, kā tas būtu bijis citreiz... Es reizē vēlējos būt kaut kur tālu prom no tās vietas un tomēr kopā ar Tevi... Tas bija smagi. Man pat tagad gribas raudāt, kad to atceros... Un tad tu kaut kā 23. datuma vakarā ieminējies, ka es esmu no tiem, kas, vairāk iedzerot, paliek skumīgi un grib raudāt... Jā, ja vien Tu zinātu, cik tuvu tas bija patiesībai... Tikai ne jau no alkohola tas notiek, nē, nepavisam ne tā, tas notiek no... no kaut kā cita... pats nezinu, no kā... īsti nezinu, bet ar mani tā bieži notiek, kad man gribas raudāt dēļ nez kā.

Līgo vakarā sēdēju viens pats pie ugunskura... nu jā, tur bija daudz cilvēku, Tavi radi..., bet es sēdēju viens pats uz bluķīša, skatījos ugunī un sajutos tik nelaimīgs... biju visnelaimīgākais cilvēks pasaulē, jo Tu tur nebiji, Tu biji kaut kur aizgājusi kopā ar savām draudzenēm, viņas Tev daudz vairāk interesēja, kas gan ir diezgan loģiski, ar mani droši vien būtu tāpat, ja man būtu līdz cilvēks, kas man ir jau līdz kaklam apriebies. Tad domāju Tev nākamajā vēstulē tā arī uzrakstīt, ka man bija tāda sajūta, it kā Tu visu laiku "tusētu" kopā ar savām draudzenēm... Lindu, Alisi, Luīzi... jā, bet šo vēstuli, ko šobrīd rakstu, Tu droši vien nekad nelasīsi... Tomēr liktenis par mani apžēlojās un Tu atnāci... un nevis vienkārši atnāci, bet atnāci un apsēdies man tuvu blakus, un mēs runājāmies. Es atzinos, ka man bija skumji bez Tevis, Tu arī ļoti daudz ko stāstīji, man bija interesanti, tad es atkal sajutos laimīgs, ka Tu man tā sēdi blakus un mēs varam parunāties. Tad atnāca Linda un vairs nebija tik jauki, bet tomēr bija diezgan forši. Es sāku runāt par ugunskuru, par lēkšanu tam pāri, lai vispār būtu kaut kas, par ko runāt. Man patika Tev pieskarties, turēt ciet Tavas rokas, kad Tu gribēji vinnēt derībās... tiesa gan, Tu nevinnēji, bet es ūsas nodzīšu tāpat... man patika paberzēties gar Tevi, mēģinot noslaucīt Tevī Tavu roku pēdas... tas bija jauki, bet es laikam atstāju nepieklājīga cilvēka iespaidu... Tā jau ar mani vienmēr notiek, neviens mani negrib saprast... jo es laikam vienkārši nemāku paskaidrot. Bet tobrīd man šķita, ka nav vairs tomēr tā, ka esmu Tevi izbesījis, varbūt ir tā, ka vienkārši neliekos Tev īpaši interesants. Pirms tam jau tajā pašā dienā biju klīdis vairākas stundas apkārt, sēdējis istabā, kamēr Tu pini vainagu, tā man toreiz gribējās būt kopā ar Tevi, lai ko Tu darītu... Tu tad atnāci un teici, lai es aizejot pie Tevis un paskatoties, kā Tu strādā. Kad Tavs tēvs lika man bluķīšus atvest, Tu teici, lai viņš neliek, toreiz atkal jutos laimīgs, jo man šķita, ka gribi būt kopā ar mani... jā, zinu jau zinu, maldīgi šķita, bet tomēr... Pēc tam Tu pateici, ka mamma Tev bija likusi aicināt mani pie sevis... un atkal viss bija vējā... Es sapratu, ka neko taču nevaru gribēt, neko Tu manis dēļ nedarītu, es gribēju nošauties, biju Tev jau iepriekšējā dienā, lapas grābjot, pateicis, ka gribu nošauties, bet diemžēl neminēju pareizo iemeslu... teicu kaut ko par kursa projektu un kaut ko par to, ka lauku darbi neesot tik "kruti" kā sākumā izlikās... hehe, tas, protams, nebija īstais iemesls. Es vienkārši nespēju pateikt īsto, es nekad nespēju... ne pateikt, ne kā citādi darīt zināmu, tāds nu es esmu, es to varu tikai uzrakstīt... tomēr šo Tu tāpat nekad nelasīsi, jo vēlos palikt ar Tevi vismaz draugos, bet, izlasot šo, tas diez vai vairs izdotos...

Jāņu nakts bija interesanta ar to, ka varēju pie pāris dziesmām kopā ar Tevi padejot (ja to var nosaukt par dejošanu) un padziedāt, tiku arī drusku nofilmēts, varēsiet par mani parēkt... Tas man patiesībā patika. Tu ar Alisi sadejoji un sadziedāji duetā... Kā es vēlējos būt viņas vietā... Kā es gribētu ar Tevi tā sadziedāt... Tāpat man patika arī sēdēšana kopā ar Tevi pie ugunskura... Man būtu paticis kaut kur aiziet kopā ar Tevi, kur nebūtu citu cilvēku... bet Tu uz mežu iet negribēji. Aizgājām vienu reizi pa ceļu, bet tad bija arī Linda... man ļoti, ļoti patika, kad Tu ieķēries man elkonī, tas bija tiešām super... Tikai nedomā, ka man ir kaut kas pret Lindu, ka man viņa nepatīk, tā nebūt nav, viņa arī ir forša, ar viņu es vēl kaut ko varu parunāt, ar citiem Taviem radiem man galīgi nekā nebija, par ko runāt... Bet tomēr Linda traucēja man pabūt kopā ar Tevi... Ar Tevi man ir daudz vairāk ko runāt, nekā ar Lindu (un arī nekā ar Tevi un Lindu, kad esat kopā), lai gan tāpat jau nekā daudz nebija... Viņa visu laiku gribēja iet gulēt, un es visu laiku cerēju, ka viņa beidzot arī aizies... bet Tu visu laiku negribēji, ka viņa aiziet... žēl, tas man kārtējo reizi lika saprast skarbo patiesību, ka Tev nav ar mani interesanti. Es nezinu, ko lai dara, kā lai labojās, kā lai atrod tēmas, par ko runāt, ja man galvā ir pilnīgs tukšums... Es varbūt esmu kautrīgs, nezinu, Tu droši vien domā, ka esmu, bet es nezinu... man vienkārši galvā ir tukšums... reāls tukšums. Var jau būt, ka tas ir tas pats, kas kautrīgums, nez, nez... Man, protams, negribētos to atzīt, jācer, ka kļūdos...

Jā, un ēdu es patiešām neparasti maz... bet tā nu tas ir - man nekad nav laba apetīte, ja nav labs garīgais... Šīs divas lietas ir apbrīnojami ciešām saitēm saistītas... Toreiz 23., kad sēdēju viens pats pie ugunskura, biju tik ļoti nelaimīgs, ka vispār neko negribēju, ne ēst, ne dzert, ne runāt ar kādu, gribēju, lai visi liek man mieru, gribēju tikai, lai Tu atnāc un apsēdies man blakus un lai mēs varam parunāties, neviena netraucēti... Tas notika, vismaz uz brīdi... un tad es arī kaut ko atkal ieēdu. Nācās jau man dzirdēt no Tavas puses uzbraucienus par manu tievumu... neesi jau pirmā, kas man to saka, tā kā esmu jau pieradis, nebija vairs tas tik sāpīgi kā agrāk...

Prombraukšanas dienā biju vispār galīgi sašļucis, staigāju apkārt kā nelaimes čupiņa, iegāju pirtī, iegāju pie Tevis, kad Tu skatījies televizoru, nezināju, ko lai Tev saka, kā lai Tevi uzjautrina, nu ja, pats jau nebiju jautrs, kā tad lai citu uzjautrina... Pa nakti bijām gulējuši vienā gultā, it kā jau super... Es šad tad, kad biju nomodā, pagriezu galvu uz labajiem sāniem... tur gulēji Tu... Tu biji tik tuvu... un tik skaista... man tā gribējās Tevi noskūpstīt, tā maigi uz lūpiņām... ja kāds man dotu garantiju, ka Tu nepamodīsies, es to izdarītu. Tas nav vārdos izsakāms, kā es to vēlējos, tikai vienu skūpstu Tev miegā sniegt, un es būtu laimīgs... cik gan maz reizēm vajag... vai arī tas ir daudz? Kas to lai zina...
Mēs šķīrāmies pie manām kojām... ar vienkāršu čau!... Kopš tā laika neesmu Tevi vairs redzējis... nu jā, tas patiesībā bija tikai vakar, bet man jau izliekas kā mūžība... Tālu, tālu Tu man, Tālu, tālu Tev es... Zinu, mēs vēl tiksimies svētdien... cerams... bet tas nebūs tā... Un galu galā es taču nebūšu mainījies, tāds pats kluss cilvēciņš vien būšu... ko dod man satikt Tevi, ja viss atkal būs tāpat, kā līdz šim viss ir bijis? Tikai man varbūt uz kādu brīdi atkal parādīsies tā laimes sajūta... varbūt... cerams...

P.S. Nakts ir pagājusi, nu jau ir 26. jūnijs... šonakt sapņoju par Tevi... atkal...