Viens solis.

Viens solis pagātnē, liekas viss tad bija savādāks. No rīta saule spīdēja spožāk un debesīs nebija vēl pelēkas zaudējušas krasu, bet ne jau par to ir runa. Runa ir par pārmaiņām.
Liekas muļķīgi, ka kāds teikt, ka iespējams mainieties vienā sekundē. Liekas vēl pirms mirkļa visi redzēja vien tik smaidu... un tad tā pēkšņi pārmaiņas smaids pazuda...un arī to es negribēju teikt...

Cik liels ir solis starp to, kas esi un to kas nevelies būt? Un kur ir tas spēks, kas liek spert šo soli pretī naidam?
Daugavas ūdeņi skalojās viegli gar tajā iemērkto kāju, kā jau parasti Viņa sēdēja krastmalā un vērās debesīs, līdzās paciņa cigarešu un pustukša alus pudele... klade un rakstāmais... un skatiens pievērst tālumam, zvaigznēm un nebūtībai. Kāja viegli iešūpojās un nopurināja ūdens lāses, kas tai bija uzritušas... Roka ierastām kustībām ķēra pēc cigaretes un šķiltavām, viegls uzliesmojums, kas deva dzīvību nelielai liesmiņai. Meitene izslējās un vērās ūdenī pie kājām, uzkāpa maliņai un...

Bet stāsts jau atkal nav par to, stāsts ir par to kas nekad nav bijis vismaz ne reālajā dzīve, bet tajā paša, laikā viss šķiet tik reāls...visi vārdi ko teica visas asaras ko lēja...visas juta ko izjuta...un viss sākās tik nevainīgi, likās nekas no tā nemainīsies, ja nedaudz pamelos, nedaudz izpušķos stāstu ar neesošām lietām un notikumiem...nevainīgi, bet kā varēja zināt, ka tas viss ievilksies, ka citi noticēs? Kā varēja zināt, ka tik nedaudz jāpagaida un viss būs tā kā gribēsies? Bet... viss, kas notiek ir ar savu slēptu jēgu tomēr...varbūt tieši šī melu pieredze bija nepieciešama? Varbūt bez tās nekas šāds nenotiktu, būtu kauns, bet tagad liekās visas durvis ir pavērtas visi ceļi brīvi, bet tilti aiz muguras nedeg tie lietū samirkuši un neļauj sākt jaunu dzīvi...muļķīgi, ir jārūpējas par tiem ko pieradini, bet vai sevi var pieradināt?
Pieradināt sevi pie meliem tik ļoti, ka nespēt bez tiem dzīvot, jā, liekās tā būs šis stāsts ir par meliem kas iznīcina un rada dzīvību un maldinošu cerību, malduguns liesmām.

Nevainīgi meli par vakar darīto par to ko darīsi šodien. Visa mūsu dzīve ir vienkārši meli melošana pašiem sev un nekas vairāk...un ko galu galā maina tas vai kāds melo vai, nē, nāve vien tāda subjektīva lieta, tāpat kā dzīve...kā zini , ka neesi miris, kā zini, ka neesi tauriņš, kas plivinās gaisā, viendienītis, kam viena diena ir viss mūžs...un meli...acu aizmālēšana, lai dzīvotu pilnvērtīgi, lai katra diena atšķirtos no iepriekšējās.
Liekas pilnīgi nevainīgi ja tu pasaki, ka tev ir kāds, kura tev nemaz nav, kas tur sevišķs? Tik tas, ka kāds varbūt kādreiz to pamanīs ka tu melo un viss, varbūt zaudēsi uzticību, varbūt zaudēsi draugus...bet tie jau ir tik daudz.. Kāpēc melot? Un kāpēc, nē? Mēs paši katru mirkli melojam pat tie, kas saka, ka nekad to nav darījuši, melo par to kādi viņi ir, jo vēlās izdzīvot, un vai tad meli, kuri sagroza tavu dzīvi ar nav vien vēlme piederēt baram? Muļķīgi jau tagad skan, ka visu to tā saka, pilnīgi subjektīvi, pilnīgi bezjēdzīgi un kāda jēga to teikt...

Nu labi turpināsim stāstu un nemeklēsim attaisnojumu tam ko darām. Tilti, kas nedeg....vienu vārdu sakot vientulība pie kā pats vien esi vainīgs, vārdu savārstījums...pārāk laba iztēle un nereālām lietām, citi saka sapņotāja citi reāliste...bet ko viņi zina par asarām ko lej spilvenā klusi, lej pie katra skarbākā vārda, katras liekas kustības...un nu jāsaka, ka mēs visi cilvēki vienādi...un atkal jau jāsaka pamatojums...planktonu bars, kas slēpjas paši no sevis...aiz bezjēdzīgām maskām...
Kas mainās no tā, ka kāds melo, būtībā jau nekas sevišķš, kās mainās ja kāds pasaka, ka viņam ir kāds, kura nemaz nav, kas mainās citiem? Bet pats cilvēks? Tas taču kļūst par pilnīgi citu cilvēku, radījumu, kam bail no paša ēnas, kam bail zaudēt pēdējo pavedienu ar dzīvi, ķērās pie katra stiebra bangojošā jūrā...vientulība, ko dziedē ar paša meliem...nieks tie taču tik paša vārdi...pasmieties par sevi un slēpties aiz smaida...vientulība šis maģiskais vārds....vientulība, liekas tā pārāk ieilgusi, bet katru reizi kā atver muti tā meli spraucās laukā un visi tilti sadeg, bet ne jau aiz muguras, bet priekšā, visi ceļi priekšā nosvilināti pirms vēl tika uzcelti...skumji...

Meitene nostājās uz maliņas pie Daugavas un lēnām pīpējot vērās lejup ūdenī un...
Kāda tad ir tā atšķirība starp meliem un īstenību? Tomēr taču nekādas, jo kaut kur dziļi sirdī, mēs viens otram esam pilnīgi vienaldzīgi. Cilvēks vienkārši ir radīts lai būtu vientuļš. Kas mainīsies no tā ko mēs viens otram sakām? Nekas. Mēs paši vien maināmies, ar katru vārdu ko sakām...un nu var teikt, kā gan cilvēks var mainīties ja beidzot izlaužas no melu pasaules vismaz nedaudz izlaužas no melu pasaules, mainās, tā ka pašam bail, kļūst par ko tādu ko pats ienīst...nu ne jau visi, citi atrod savu dzīves sapni...bet galu galā cik no mums dzīvo melu pasaule bīdamies, ka tā sagrūs ar kādu nepareizi izteiktu vārdu? Cik? Un cik no mums to pamana? Tik daudz jautājumu, bet nevienas atbildes...meli, pārmaiņas, vientulība...lieki tomēr to visu teikt, jo tie ir tik vārdi, nekam nederīgi vāri, kuriem zudusi jēga...izspēlē pirmā vajadzīga situācijā, pirmā gadījumā, kas rada kādu izdevību ko iegūt...

Kāda tad ir tā atšķirība starp dzīvi īstenu un meliem? Vai tiešām nekāda? Ja tic meliem, tā kļūst par īstenību, tā kļūst par vienīgo realitāti, tad kādēļ to dēvē par kādu psihisku novirzi? Psihe nepakļaujas kontrolei un dzīvība, nāve ar...
Meitene nostājās un malas un lēnām smēķējot vērās Daugavas tumšajos ūdeņos, un...un domā kad šis viss beigsies, kad beigsies karš pašai ar sevi ar to kas ir un kas bija, kas liekās citiem esam...beigsies...
Un solis, cik mazs grūdiens nepieciešams, lai spertu soli, kas nebūs vēršams par labi...nelielas bailes no nezināma...neliels grūdiens, lai radītu sev vēl vienu masku...vēl vienu melu plīvuru...