Atzīšanās

Viņš smēķēja. Es vēroju, kā viņa pirkstiem piestāv cigarete… Klusējot sekoju līdzi kustībām, kuras jau īstenībā zināju no galvas. Gaidīju, kad mani pārņems uzmācīgā vēlme, pieskarties ar lūpām tai cigaretes vietai, kas tikko bija viņa mutē… Pat neievilkt dūmu. Vienkārši izjaukt to viņa intīmo procesu. Iespraukties pa vidu. Atkal jau būt tuvāk. Tā spēle starp tuvu un vēl tuvāk. Mūžīga un neuzvarama. Man likās, es nekad to nespēšu… Un tad tā atkal bija tepat. Tāda izmisuma pārsātināta iekāre. Izmisums nogurdināja. Iekāre iztukšoja. Es domāju par to, vai es vispār vairs spēju izbaudīt attiecības bez šīm galējībām.

Pat mūsu pirmajā randiņā viss bija savādāk. Pazinu viņu kā kādu, kam izdodas pašerpi, bet labi teksti. Un tas bija periods, kad manā dzīvē bija neskaitāmas neko nenesošas interneta iepazīšanās. Es sev un citiem postulēju, ka nemeklēju neko. Pēc izdzertas sulas glāzes un virspusīgās sarunās pavadītas pusstundas, mani tovakar lēni, bet neatlaidīgi sāka smacēt nost viņa pār malām plūstošā seksualitāte. Jā, filmās tā notika. Bet ne ar mani. Līdz šim es kontrolēju sevi, savu dzīvi, savas attiecības un man patika sev likt noticēt, ka arī emocijas. Nekļūdīgi zināju tikai vienu, man ir sevi jāpasargā. Es toreiz ticēju, varbūt vēl kādreiz viņš mani meklēs, taču tikai atraidījuma aizvainojuma dēļ. Jo man taču bija sevi jāpasargā. Bet īstenībā… Vai tieši uz to es necerēju?

Viņš smēķēja. Pat savā milzīgajā nepārprotami izaicinošajā gultā. Likās viss viņa vecpuiša miteklī bija pakārtots tikai un vienīgi šai centrālajai mēbelei. Reizēm, kamēr viņš mazgājās, slidināju roku pāri palagam un minēju, cik sieviešu ķermeņu smaržu tas sevī noklusē. Nez vai viņa aizgāja šorīt… Vai jau vakar vakarā.. Īstenībā es negribēju to zināt. Es pieņemu, ka svarīgs bija tikai brīdis, kad bijām kopā. Galu galā es ļāvos… Nē, ne seksam, jo tas bija pirms tam. Bet ļaušanās emocionāli pilnīgi bezcerīgām attiecībām - tā bija nežēlība pret sevi. Es zināju.

Viņš smēķēja arī mīlēšanās starplaikos. Gulēju viņam blakus, skūpstīju mutes kaktiņu un jutu kā pamazām norimstos… Mūžam ieslēgtais televizors mans liecinieks, - kā es to izbaudīju! Un šai psihiskajā stāvoklī pa vidu ārprāta maiga uzbudinājuma nemaņai es prātoju par to, kāpēc gan tas būtu jāsauc par izvirtību, netiklību vai vēl nez kā citādi… Ak jā, es laikam nepateicu: es esmu precējusies. Cilvēki parasti katrai savai darbībai mēdz izdomāt dažādus jocīgus attaisnojumus. Man tāda nav. Tāpēc es pieņēmu (un tā drīkstat domāt arī jūs), ka esmu absolūti neglābjami izvirtusi persona. Nu tas ir pateikts.

Mēs ēdām saldējumu. Viņš, protams, smēķēja, un es atkal gaidīju, kad mani neizbēgami pārņems tā pazīstamā sajūta… Tad es to izdarīju - izņēmu cigareti viņam no rokas, mazliet pavirpināju pirkstos, viegliņām tikko jūtami saņēmu to lūpās, nogaidīju un tad lēni un dziļi ievilku dūmu. Es apzinājos tas bija viss, ko varēju paturēt. Bet es gribēju.

P.S. Nevajadzētu aizmirst, ka smēķēšana atšķirībā no mīlestības ir kaitīga veselībai. :)