Patiesība vai meli? Kas ir labāk?

Man ir daudz brīvā laika, kad padomāt par to, ka notiek manā un ne tikai manā dzīvē. Sēžot autobusā vai ejot pa ielu, kad apkārtējā ainava jau ir tūkstoš reižu redzēta, tad nekas cits neatliek kā domāt. Visbiežāk domāju, vai analizēju, kā citi to nosauca, savu dzīvi un notikumus tajā, gribas zināt, kāpēc viss notiek tieši tā un nevis savādāk. Pēc neseniem notikumiem savā dzīvē sāku domāt par šādām lietām. Kāpēc vienam cilvēkam ir grūti pateikt otram, ka nevēlas vairs viņu satikt? Vai tad vieglāk ir abiem mocīties, cerot, ka otrs pats sapratīs? Bet ja otrs nesaprot? Viens mokās neziņā par to, kas būs, bet otrs tāpēc, ka nevar pateikt. Manuprāt ir vieglāk uzreiz pateikt, nevis mocīties. Un tā melošana un izlikšanās? Kam tas ir vajadzīgs? Citi varbūt teiks, ka sāp jau tikai vienam, tam, kuru pamet, bet, manuprāt, sāp abiem. Tikai nejūtīgam cilvēkam var nesāpēt tas, ka viņš sāpina otru, kaut arī, iespējams, abiem tā ir labāk. Bet tajā brīdī vienalga sāp.

Kāds cilvēks šīs mokas salīdzināja ar zobu sāpēm, kad lielākā daļa cilvēku pie zobārsta dodoties tikai pēc tam, kad pāris diennakšu jau mocījušies ar pretsāpju tabletēm un tautas medicīnas līdzekļiem, un pie citiem ārstiem arīdzan, tikai tad, kad vairs lāga no gultas nevarot piecelties. Tā esot tipiska cilvēku īpašība - bailes no tā viena mirklīša, kad sāpēs vēl vairāk, lai arī zina, ka pēc tam situācijai vajadzētu uzlaboties...no sērijas - avosj proņesjot i tak... Tāpat cilvēki baidoties no pārlieku lielas skaidrības - ne velti Dieviņš mūs esot saudzējis liegdams spēju ieskatīties rītdienā. Cilvēkam asinīs ir bailes no nezināmā...
Un vēl - bailes būt "tam sliktajam"... Kurš no mums labprātīgi nostādīs sevi "sliktā tēla" lomā? Reti kurš! Tāpat kā komiķi daudz retāk sastopami, kā tie, kuri labprāt sevi iztēlotos varoņu lomās... Nu re, un kad tu tā saki ko otram cilvēkam netīkamu... nu, tu automātiski sevi asociē ar tādu "slikto", jo jaušami un acīmredzami, un pilnīgi atklāti un visu acu priekšā nodari kādam pāri... un tas ir sasodīti grūti izdarāms.... Reizēm vieglāk ir kādu "tradicionālu" varoņdarbu, piemēram, slīcēja glābšana, vai mešanās ugunī, vai tamlīdzīgi veikt, nekā atklāti sāpināt otru, kaut tas arī būtu tikai tīri ķirurģisks un veselībai svētīgs pasākums. Tādi mēs esam. Un nekur jau no savas cilvēciskās būtības neaiziet. Paradoksālākais ir tas, ka tas aiz mūsu cilvēkmīlošās, it kā pozitīvās būtības tā notiekās. Ne velti saka, ka labiem nodomiem esot bruģēts ceļš uz.....

Man arī ir nācies būt "tai sliktajai", kad vajadzēja pateikt, ka neesam piemēroti viens otram. Tās attiecības vēl nebija tā īsti sākušas, tāpēc tas varbūt nebija tik ļoti nozīmīgi. Bet tomēr es to izdarīju, jo sapratu, ka ar šo cilvēku man nav nekā kopīga. Kāpēc tad man viņu mānīt un izlikties, ka mums kopā ir baigi labi, ja tā nav? Melošana ir kaut kas tāds, ko es nespēju pieņemt.

Lielākā cilvēku kļūda ir paļaušanās uz saviem pieņēmumiem, nemaz neizrunājoties ar to otro, un nonākšana tādējādi pie pārsteidzīgiem un visbiežāk nelabojamiem lēmumiem... Izrunāšanās palīdz saprast sevi un to otro labāk, piemēram - kāpēc nekas nesanāca, un vai vispār varēja sanākt... Varbūt, ka abiem izrādās gribētos, lai tomēr sanāk... Tās lietas nosaucot īstajos vārdos kopā var arī noskaidrot, ko vajadzētu abiem darīt, lai sanāktu, jo varbūt tas, ka man liekas, tas otrais negrib - ir tikai mans šķitums, un tam otram savukārt tāpat liekas par mani... Īsāk sakot tāds glups missunderstandings ļoti bieži sanāk aiz neizrunāšanās, kamēr ir par vēlu arī runāt.....

Man nepatīk cilvēku liekulība, tas, ka viņi tev acīs skatoties saka vienu, bet aiz muguras pavisam ko citu. Man nepatīk, ja man aiz muguras apzināti kaut ko slēpj. Par visu vairāk es cienu patiesību, kaut arī dažreiz taa ir diezgan sāpīga, un tas vēl būtu maigi teikts, bet tā tomēr ir labāk. Liekas, ka labāk ir to nezināt, jo tas sāpēs, bet tā ir tikai pirmajā brīdī, pēc tam ir vieglāk, jo tu zini skaidri kas un kā. Sāpīgi ir arī tad, ja tu apzinies, ka tev melo, bet nevari pieķert šo cilvēku melos, tad zini, ka kaut kas nav tā, kā tam vajadzētu būt, bet nezini KAS, jo tas otrs tev neko nesaka.

Kādam citam cilvēkam radās līdzīgi jautājumi par to, kāpēc daudzi cilvēki nespēj būt godīgi viens pret otru? Kāpēc dažiem patīk melot tam otram, krāpt, aiz muguras kaut ko darīt, runāt, sāpināt, bet izlikties par svēto? Kāpec nespēj atklāti izrunāties un izteikt savas patiesās domas? Un kāpēc dažiem tik ļoti patīk sēdēt uz 2 krēsliem?

Liekulība ir viena riebīga īpašība. Pie tam bieži vien cilvēki neapjēdz, ka pasaule tomēr ir šausmīgi maza, ka vienmēr atradīsies kāds/a, kas kaut ko būs redzējis vai dzirdējis un tāpat tas otrs uzzinās to, ko tik ļoti centies noslēpt, pie tam parasti tādam cilvēkam ari nepietiek drosmes godīgi par to izrunāties, kad tam otram kaut kas ir nācis ausīs, un loģiski, ka viņam gribētos ieviest kaut kadu skaidrību notiekošajā, bet tam otram pat nav dūšas uz atklātu sarunu, vienmēr cenšās izbēgt , visiem spēkiem izvairīties no nopietnam temām, līdz ar to tam otrajam nekas cits neatliek kā izdarīt savus secinajumus un paļauties uz saviem pieņēmumiem...

Esmu jūtīgs cilvēks, es jūtu dažādo cilvēku attieksmi pret mani, jūtu arī to, ja tā mainās, jūtu, kad citi vairs nevēlas mani savā kompānija, un parasti arī nemēdzu uzbāzties ar savu klātbūtni. Ir nospiedoši atrasties starp cilvēkiem, kuriem tu nepatīc, tev nezināmu iemeslu dēļ. Nezinu, vai to var saukt par intuīciju, bet es kaut kaa jūtu, ka kaut kas nav kārtībā. Domāju, ka tāda intuīcija piemīt katram cilvēkam. Un galu galā melus nenoslēpsi. Gribētos jau, lai pasaule būtu ideāla, lai nebūtu melu un izlikšanās, bet tas laikam ir par daudz prasīts. Katrā ziņā atbildes uz šeit visiem uzdotajiem jautājumiem ir grūti atrast. Visas atbildes nav nevienam, varbūt ir dažas, bet tas nekādu skaidrību neienes. Es esmu sapratusi tikai vienu, ka tādi nu tie cilvēki ir, viņiem jau būtībā ir ielikta vēlme šad un tad noslēpt no kāda patiesību, samelot, it kā aiz labas gribas, bet no tā tomēr vairāk sliktuma nekā labuma.

Šīs pārdomas nav tikai manējās, te ir vēl divu citu cilvēku domas. Zinu, ka ir vēl cilvēki, kas par to domā, bet ne visi aizdomājas līdz pašiem dziļumiem.
Gribētos jau vēl daudz ko pateikt, bet tas lai paliek citai reizei. Var jau būt, ka kādam viss te rakstītais liksies baigais murgs, bet ceru, ka būs arī tādi, kas izlasīs līdz galam. Galu galā sapratusi esmu vienu - smaidu, kad man ir labi, un smaidu, kad man ir slikti. Kāpēc? Nav ne jausmas...tā laikam labāk...vieglāk... :)