Svētdienas rīts ar Hipokrātu jeb ar ko beidzas laulība...

Svētdienas rīts. Pamostos no veselīga miega (jā, man izauga gudrības zobs ceturtdien, tāpēc jau ceturto dienu nelietoju alkoholu, nikotīnu un narkotikas - esmu šausmīgi pareizs, bet sāk jau apnikt). Pēc brokastīm seko atpūta pie TV. Klejoju pa kanāliem, vietējie neko labāku par seriāliem visai ģimenei un ēst gatavošanas programmām nevar piedāvāt, tāpēc pārslēdzamies uz importa produkciju.

Uzraujos uz pēdējā laikā pamanītu raidījumu "Siesta" (krievu kanālā MUZ-TV). Doma? Studijā ir visnotaļ pievilcīga jaunkundze vārdā Belka (kurai šodien ir dzimšanas diena). Viņa katru reizi izvirza kādu domu, kā likums, saistītu ar attiecībām, tad zvana uz studiju cilvēki un diskutē par šo tēmu. Šodienas tēma ir Hipokrāta doma, kas tulkojumā varētu skanēt "laulība sākas ar degsmi, beidzas ar vēsumu". Primitīvi jau līdz nelabumam, bet divas stundas arī par to var nodiskutēt.

Tā nu es kārtoju savu pieticīgo mitekli (pietiekami rets process, lai būtu pieminēšanas vērts) un ik pa brīdim pievēršu uzmanību ekrānā notiekošajam. Un tad pēkšņi, brīdī, kad jau trešo reizi monotoni braucu ar putekļu sūcēja birsti pāri saspraudei (nepērciet Panasonic putekļusūcējus - ļoti vārgi) un nevaru saņemties vienkārši pieliekties un pacelt to man ienāk prātā doma - ups, šo taču varētu oHo pārdomu stūrī izdiskutēt. Veiklā solī, lai neaizmirstu domu, izslēdzu putekļu sūcēju un spiežu "SPACE" lai ieslēgtu kompi. Lūk, jau vaļā ir Words un rakstās šīs rindas.

Mēģinu ātri atcerēties spilgtākos zvanītājus līdz šim.

Pirmais prātā nāk, protams, pašpārliecinātais jauneklis, kurš bija tikko pamodies un īsi nesaprata par ko iet runa. Tas nu bija īsts mačo pārstāvis (ar ko, protams, izsauca zināmu vēsumu no raidījuma vadītājas puses - loģiski). Galvenā doma - lai vīrietis neaizietu pa kreisi, sievietei sevī jāiemieso vismaz tūkstotis sieviešu. Katru dienu jābūt savādākai. Jautāts "un kā tad ar vīriešiem?" atbild "nu vīrieši jau tā katru dienu ir savādāki, vismaz es". Vispār jau skaisti skan, bet ne pārāk ticami :). Hopokrāta domai tā kā piekrīt, tā kā ne...

Vēl bija tantuks, ar domu, ka degsme sākumā pārvēršoties par siltumu pēc tam. Doma laba, man patika. Tantuks gan izklausījās pēc pārāk pašpārliecināta, kad sāka stāstīt, kā viņas topošais vīrs tikai ar laiku esot pierādījis, ka esot viņas cienīgs. Kur tad tur rodas siltums, ja viens cenšas, bet otrs skatās un gaida, kad viņam kaut ko pierādīs? Bet nu dzīvo, pēc pašu uzskatiem laimīgi (vai vīrs tā domā vai saka mīļā miera labad, tas vēl ir jautājums), jau n+1 gadu. Anyway, jauki.

Protams, kārtējais romantiķis/optimists, kas uzskata, ka vajagot tikai meklēt bezgalīgi. Pats gan ir precējies, atzīst, ka ne pārāk veiksmīgi. Jā, ja jau cilvēks ēterā spēj to atzīt...

Nu lūk, parādījās jauns modelis: degsme - mīlestība - cieņa. Nu jā, klasiskais modelis laikam, kad cilvēki pēc kāda laika sāk turēties kopā tikai aiz pieraduma (te to sauc par cieņu). Vai neskan stulbi, kad tev jautā, kāpēc tu dzīvo ar šo cilvēku un tu atbildi "es viņu cienu"?

Nākamā kundzīte diezgan nepārliecinošā balsī apgalvo, ka laulība beidzas ar vēsumu tikai tad, ja tā pastāvīgi netiek "piesildīta". Arī zināmā mērā taisnība. Tikai problēma bieži vien ir tur, ka katrs uzskata, ka to "piesildīšanu" vajadzētu veikt otram, ka viņš jau ir gana darījis u.t.t. Un tas jau tā pastulbi sanāk, manuprāt, ja attiecībās viss ir OK, tām vajadzētu pašām no sevis "piesildīties". Bet konceptuāli kundzīte teicienam (Hipokrāta) piekrīt.

Parādījās Romāns uz līnijas ar kategorisku apgalvojumu, ka laulībā mīlestība ilgstot ne ilgāk kā 1.5 gadus (9 mēnešus). Konkrēts jauneklis, starp citu, pats pēc diviem mēnešiem precas. Atzīst, ka visdrīzāk jau viņa laulība arī izjukšot, bet visu jau dzīvē vajagot pamēģināt. Aha, nu jā, jauneklim izrādās 18 gadi (pēc divām dienām). Nja... :)

Te arī raidījums beidzas, tiek izdalītas kasetes un diski balvās, bet es, vēl aizvien domājot par šo tēmu ķeros pie telefona un meklēju kādu numuru, kuru uzgriežot atsauktos kāds experts šajā jautājumā. Pārāk labi pazīstamiem negribas zvanīt, meklējam vidusceļu.

Nu lūk, cilvēks cienījamā vecumā (manā uztverē) runā ar mani. Zinu, ka viņš bijis precējies un gadus trīs atpakaļ šķīries. Hipokrāta teicienu komentē īsi " vai tad mēdz būt savādāk?". Jautāju, vai tiešām viņš ir tik drošs par to un vai tā ir domājis vienmēr? Tas nākot ar laiku, cilvēkam iegūstot dzīves pieredzi. Protams, kad precējies (starp citu, 23 gadu vecumā) neesot tā domājis, kaut gan arī pārliekas ilūzijas nelolojis. Bet, diezgan ātri sapratis šo dzīves patiesību. Kaut gan, ne jau tas bijis iemesls lai šķirtos. Laulībā varot pilnīgi normāli dzīvot arī ar vēsumu sirdīs. Jā, pašlaik viņš atkal domā par precēšanos, pārliecība par to, ka kaisle noplaks viņu nebiedē: "...domāju, ka nu esmu atradis sev piemērotāku sievieti. Nevar jau meklēt mūžīgi... Mīlestība? Nu kas ir mīlestība? Pašlaik tas viss liekas baigi rožaini, bet vai būs pēc desmit gadiem, nezinu." Beigās piebilst: "precējies jau nav miris".

Kam vēl lai piezvana? Vajadzētu pretēju viedokli. Mēģinām prognozēt un zvanam meitenei, ap 20, mācās ekonomistos (kurš tagad vispār tur nemācās?). Precēties? Ar mani? :) Ā, vispār? Nu pagaidām par to nedomā. Vispirms jāpabeidz universitāte, jāiekārto dzīve. Jautāju, vai viss viņas dzīvē notiek tā pēc plāna? Nē, protams, vispār jau patīkot spontāna rīcība (neesmu gan novērojis, bet nu labi), bet tādās lietās labāk nepārsteigties. Hipokrāta doma? Nu vispār jau tā nevajadzētu būt, kaut gan notiekot (tieši tad arī notiekot, kad par to nepadomā, satiekas, samīlas, apbērnojas un tad jau nākas precēties...). Bet viņas dzīvē tā negadīšoties. Kāpēc? Vajag mācēt atrast pareizo cilvēku. Kā? Nu to jau jājūt, nevar tā pastāstīt (neizklausās pārliecinoši). Priecē tas, ka cilvēki tik bieži zina, ka ar viņiem nenotiks viss sliktais, kas notiek ar citiem, bet nespēj pamatot kāpēc.

Galu galā, jādabū arī kādu viedokli no oHo tautas. Un lūk, oHo chatā atrodam kandidatūru iztaujāšanai. Sieviete, precējusies, vecums - virs 30, laulības stāžs - 13 gadi. Hipokrāta domas lidojumam nepiekrīt pašlaik, bet pieļauj, ka viedoklis varētu mainīties (kādreiz, ja laulības dzīve beigtos). Loģiski. Un vispār, kaisle esot un paliekot, tikai tā kļūst savādāka (kā īsti tā mainās tā arī nenoskaidrojam, laikam dialogs neizdevās, no ko, reizēm nav lemts…). Un te nu parādās doma, kas nedaudz sasaucas ar augstākminēto "piesildīšanu" - iestājas brīdis, kad parādās pirmās vēsmas, un tad, kad viens jūt, ka var pazaudēt otru, viņš var sākt mainīties uz labo pusi un vērst visu par labu. Vai arī, mainās uz pretējo pusi un palīdz tam visam beigties vēl ātrāk. Tā lūk dzīvē notiek. Vai tas ir pareizi? No vienas puses - jā, ja cilvēks ir gatavs otra dēļ mainīties, tas liecina, ka otrs viņam ir svarīgs. No otras - viss atkarīgs no tā, cik daudz viņam jāmainās. Neticu, ka cilvēks var palikt laimīgs un apmierināts pēc tam, kad viņam pret savu gribu nācies atteikties no saviem uzskatiem, vēlmēm u.t.t.

Ar ko lai pabeidz šo stāstiņu? Diez vai vietā būtu mans personīgais viedoklis. Eh, kāpēc nē, man taču nav redaktora, varu rakstīt ko vēlos :) Bet tomēr nē, tas nebūtu īsi korekti. Varbūt pierakstīšu kādā komentārā...

Un ko Tu domā par šo visu? Piekrīti Hipokrātam?

Bilde tāda pastulba? Varbūt, bet man iepatikās. 
Ja kāds atsūtīs labāku - ieliksim to :)