Kā atteikt sievietei, ja viņa vēlas ar tevi pārgulēt

Saprotu, ka liela daļa ļaužu raustīs plecus neizpratnē, daudziem tas šķitīs ciniski un glupi, taču tā nu tas ir - laiku pa laikam mums, maskulīnajam radības kronim, nākas dot sievietēm kurvīšus. Gadās, tā gadās. Da iemesli visdažādākie. Pamatā, neliekuļošu, tā ir vienkārši fiziska nepatika, taču vēl ir tādi nebūt ne mazsvarīgi faktori kā elementārs brīvā laika, vietas, vēlmes, erekcijas neesamība un, galu galā, elementāra uzticība tikai savam peļukam. Reti, bet patiešām gadās, ka tieši morāles principu vadīts vīrietis atsaka citai sievietei, jo kaut sieviete smuka pēc suņa ij liec kaut uz Playboy vāka, savs peļuks kudi mīļāks un tuvāks.

Kā to veikt prātīgāk? Tomēr katrā vīrietī kur dziļi dziļi gail žēlsirdības un līdzcietības liesmiņa (ar ko nedrīkst spekulēt taisnojoties, kāpēc neesi varējis atteikt). Līdzcietības inspirēts sekss ir kas no zoofilijas jomas, kad drāžamo būtni coitus akta laikā vēlies paglaudīt, pakasīt aiz austiņas, pažēlot. Nē, šo maskulīno unikalitāti jāizmanto tikai lai mīkstinātu sievietes dvēseles sāpes, ciešot par šo traģisko zaudējumu (tb mūsu neiegūšanu). Lai neuzmestu lūpu un nepļerkstētu pa pasauli, indīgi smīkņājot: "Viņš novilka bikses un sapratu, ka te gan es, gan medicīna, gan pat Olimpa dievi bezspēcīgi".

Pirmkārt jau jābūt maksimāli neviltotam. Ielūkojies viņai acīs, mazliet tā sanbernāriski, viegli sarauc uzacis, skumji pasmaidi un klusu, bet dobji vaicā: "Kāpēc tev to?" Kad tā dari, sieviete parasti aizmirst, ka tas viņai vajadzīgs tieši seksam, miesas baudai, labsajūtai, spriedzes noņemšanai utt. Viņai palēnām pielec, ka šajā jautājumā patiesi ir daudz dziļāka jēga nekā vienkārši "kāpēc?" Jo sievieti paņem ne tas, ko tu saki, bet gan tas, kā tu to pateici. Bet tev tas izdevās izjusti, rentgeniski, tā teikt, ielūkojies pašos viņas sirds dziļumos un daudz ko esi sapratis no tā, kas tajos virmo. Un viņa sāk taisnoties, sarkstot, nerodot vajadzīgos vārdus, mazliet pat stostoties. Un tad tu pats viņas vietā sev atbildi (neazmirsti saglabād dobju, bet klusinātu balss tembru): "Es lieliski saprotu, pats tā jūtos. Bet tev tas patiesi nav vajadzīgs." Tad vēlreiz skumji, pat traģiski pasmaidi, ielūkojoties viņai acīs, un dodies prom, atstājot sievieti iegrimušu pārdomās.

Ja tas nelīdz (tā gadās, ja nejauši esi sastapis ar patiesi asu prātu prātu, pieredzi un intuīciju apveltītu būtni - tici man, brāl, ir arī tādas) un viņa godīgi un tik konkrēti atbild uz šo jautājumu, tad met iejūtību pie malas un esi tiešs. Šādai sievietei nepieciešama patiesība. Atbildi godīgi, kā pie bikts: "Man nestāv..." Ja viņa sāks smieties par šādu banalitāti tev tieši sejā, tad klusu piebilsti: "Uz tevi..." un nodur acis. Tālākais var ritēt dažādi. Viss atkarīgs no viņas lepnuma, rakstura un audzināšanas. Taču te vajag kā Atēnu sofistam apbērt viņu ar retoriskiem jautājumiem, piemēram, "Aber ko ta tu gribēji?", "Kā pati rīkotos manā vietā?", galu galā "Vai tā maz drīkst?". Te galvenais ir maksimāli nodarbināt viņas smadzenes ar blakus uzdevumu risināšanu pat ņemot vērā to, ka uz tiem visiem viņa var atbildēt viennozīmīgi: "Seksu!", "Izdrāzt tevi gribu!", "Nē!", "Bez problēmām!". Ja jautājumu klāsts izsīkst, liec lietā smago artilēriju, tb vairākkārt izmantojamo izvairīšanās jautājumu: "Kā tu to domāji?". Agri vai vēlu viņas akumulatori nosēdīsies.

Kā redzi, viss gana vienkārši. Vienīgais, ko nekādi nedrīkst darīt, ir sākt atbildes ar: "Atvaino, bet...", "Tu esi lielisks cilvēks, bet...", utt. - nevienu teikumu, kurā būtu "bet". Dzelžaini. Tikai vai nu "jā", vai "nē". Un ja no tūkstoša bikšaiņu kaut vienam šis padomiņš noderēs, kas visai mazticams, pasveiciniet no manis. Tā protams ir fantastika, taču man dažkārt patīk pafantazēt. Un tā dzīve tāda raiba - viss kas var atgadīties. ;)

Aiz neko darīt pārtulkoju no goblin-gaga bloga.