Trollstigen, Norway

Skandināvu iztēles varoņi-troļļi latviešiem pazīstami no norvēģu rakstnieka un dramaturga Henrika Ibsena darba “Pērs Gints” un Somijas zviedru rakstnieces un mākslinieces Tūves Jānsones grāmatiņām bērniem par trollīšu Muminu ģimeni.
Jau islandiešu senajās sāgās visu, kas ir šaušalīgs un biedējošs un kam it kā piemīt pārdabiskas spējas, apzīmēja ar vārdu “troll”. Taču būtībā par troļļiem sauca dažādas kalnu, ūdens, meža un uguns garus, rūķus un milžus. Tie dzīvo gan uz sauszemes, gan jūrā. Visvairāk nostāstu un pasaku par troļļiem sacerējušI norvēģi, taču tie mājo arī Zviedrijā, bet līdzenajā dāņu zemē mīt laumas un elfi, kaut gan dažreiz troļļi pārbrien pāri jūrai apraudzīt arī Dāniju. Tādejādi troļļi ir “ieceļojuši” arī dāņu pasakās.
Troļļi ir līdzīgi cilvēkiem, protams, ar vairākām atšķirībām, piemēram, tiem ir tikai 4 roku un kāju pirksti, garš deguns, ar kuru var maisīt putru, viņi ir pinkaini, ar raupju ādu. Ir arī divgalvu un trīsgalvu troļļi un pat vienači. Troļļu mūžs ir ilgs, viņi var dzīvot simtiem gadu. Lai arī troļļu izskats un izturēšanās ir diezgan briesmīga, patiesībā viņI ir naivi un labsirdīgi. Cilvēks troļļus var sastapt vienīgi naktīs, jo tie nevar ciest saules gaismu. Pat mazākais saules stariņš spēj trolli pārvērst par akmeni. Vieglprātīgo troļļu liktenis redzams, vērojot Norvēģijas kalnus. Norvēģijas troļļu mājvieta pārsvarā ir kalni, viņu vadonis ir Dovres kalna trollis.
Visi šie tēli dzīvo Norvēģijā.
Norvēģijas dienvidrietumu daļā izveidots Dovrefjella Nacionālais parks, kur visā pilnībā var iepazīties ar troļļu “dzīves apstākļiem”. Netālu no Ondālsneses pilsētas ir izveidots parks ar troļļu takām, kur izvietota brīdinājuma zīme “Uzmanību,troļļi”. Pa ceļam uz Romsdāli atrodas iespaidīga Troļļu siena - apmēram 100 m augsta klints, kurā pirmoo reizi uzkāpa tikai 1967. gadā, kā arī Troļļu ceļš ar 11 serpentīnveida līkumiem.