|
|
Sievas statuss un mīļākās būtība!
| autors: alfija_ |
lasīts 26806 reizes |
komentāri: 328 |
Pirms kāda laiciņa uzzīmēju rakstiņu par mīļāko! Vēl jo projām kāda būtne šo to šad tad uzraksta man uz meilu, komentējot!
Radās jauns rakstiņš - pārdomas, kurā izmantoti daži sarakstu citāti.
Man ir 41 g.....nu jau pasen atpakaļ, manos 23g. būdama kautrīga bez prāta un pieredzes metos ģimenes dzīves labirintos, sākumā ar domu nepatiks - izšķiršos...ha, ha. Kādus 13 g. nomocījām, bija super mirkļi, bet daudz vairāk manas asaras...raudāju un mierināju sevi kad abi bērni būs tādā vecumā, kad es varēšu darīt ko gribu.
Es izlasīju Tavu rakstiņu un man gribējās Tev uzrakstīt......Es esmu precējusies jau 16 gadus, man ir trīs bērni, bet vīrs......... es ilgojos pēc klusuma, miera...nevis atnākot mājās mūžīgie strīdi ar meitu(16 gadi),jo esam par daudz līdzīgas un nevaram vairs satikt,....vīrs kurš mūžīgi ir noguris, neapmierināts, nesavācies .....Tad ir vēlme kaut nebūtu precējusies.... Būdama kopā ar vīru....Tu esi sieva, māte, mājsaimniece un viss cits tikai ne SIEVIETE, bet būdama kopā ar mīļāko Tu esi SIEVIETE....
Pakomunicējot ar šādu meilu autorēm rodas jautājums kāpēc Jūs sevi tā mokāt! Vai tiešām būt sievai, mājsaimniecei ir tik nozīmīgi, vai tiešām bērna tēvs ir tā vērts... Tu ļauj sev mirkt asarās tikai tāpēc, ka nevari saņemties, kļūt brīva, neatkarīga?!
Ja kāda oponēs un teiks: bērni...! Un? Mani vecāki izšķīrās kad biju maziņa? Izšķiroties katrs veido savu dzīvi, ir vieta jaunām attiecībām! Un ja attiecības neizveidojas nu un, es vismaz neslīgstu asarās ar domu: esmu sieva, mājsaimniece un viss cits, tikai ne sieviete!!!
Bērni tā ir atruna, kura tiek pievilkta kā attaisnojums tam, ka nespēj saņemties, lai kaut ko mainītu un veidotu no jauna!!! Jaunais un nezināmais vienmēr biedē un ne visiem (precīzāk reti kuram) pietiek drosme ļauties nezināmajam!!!
Citāts: ... Nu jau 6g.dzīvojam atsevišķi ar bērnu tēvu, esam draugi, pat mīļākie....man ir interesanta dzīve arī pašreiz, seriāli nestāv klāt!!! Esmu izbaudījusi neveiksmīgu ģimenes dzīvi, par visu augstāk vērtēju brīvību... " |
| << atpakaļ |
|
| Komentāri [0-20] |
|
| deidre |
2006-08-09 13:16:34.967 |
| pieradumam ir liels speeks, sava veida stabilitaate... |
| kameniite |
2006-08-09 14:47:40.983 |
| nevajag pierast... neviens nav mēbele... |
| ^Elza^ |
2006-08-09 16:21:17.013 |
| Bet,ja nebūs vīra blakus,ko tad mēs vainosim savās neveiksmēs?Nu nevaru taču es teikt,ka pati esmu muļķe,tas taču ne pēc kā neizklausās,bet,ja vīrs muļķis un mani nesaprot,tas jau pavisam kas cits.:))))))) |
| pavasariigaa |
2006-08-09 16:54:29.640 |
| Elza, jebkurā gadījumā - tāds tādu atrod!!! Esi reāla!!! |
| Tikka |
2006-08-09 17:07:05.437 |
Vai tiešām tā ir stabilitāte ... domāju, ka tikai ilūzija par stabilitāti ...
Un, tad, kad esam sapratušas ko patiesi vēlamieds, tad esam gatavas arī rīkoties. Un viss notiek. Bet bērnu dēļ noteikti nav vajadzības palikt kopā. Bijušais bērnus var mīlēt gluži tāpat kā agrāk, ja mēs pašas neizmantojam bērnus par atriebības ieroci ... |
| puuchuks |
2006-08-09 19:29:01.793 |
| ...un kur,lai iet ar bērniem,ja es dzīvoju saimnieka mājā,savā dzīvoklī(kuru nevar samainī):(((,bet tēvs i,nedomā mūs atstāt...labāk plosto un taisa scēnas.......un tik liela nauda,lai ietu īrēt citur nav... |
| Tikka |
2006-08-09 19:54:02.170 |
| Laikam jau vissmagākais ir tieši šis dzīvokļa jautājums ... Man nācās interes pēc papētīt piedāvājumus ... mati ceļas stāvus ... vai tiešām kāds ir spējīgs maksāt šīs astronomiskās summas ... Tad šis patiesi ir pats smagākais arguments, kurš liek sievietei palikt kopā ar to, ko kādreiz mīļi saucām par vīru ... |
| zlatorucka |
2006-08-09 23:17:11.763 |
| A bet ja vīrs nav pelnījis tādu laimi,lai es no viņa aizeju :) |
| orlanda |
2006-08-10 08:18:20.123 |
| Man laikam šādos asaru plūdu brīžos pāri visam stāv bailes palikt vienai:( |
| veneras_gaisma |
2006-08-10 08:30:44.653 |
| mja.Tā saņemšanās uzsākt ko jaunu ir atkarīga arī no finansiālās stabilitātes.Ja aizskries, bez darba un dzīvokļa,ko vīrs nodrošina, tad var palikt par bomzi. |
| triste |
2006-08-10 08:57:22.047 |
| Precoties nedrīkstētu nonākt pilnīgā atkarībā no otra.Vienmēr ir jādomā ,ko es darīšu,kad...Jo dzīvē viss plūst,viss mainās. |
| helke |
2006-08-10 12:08:47.373 |
| Ir sievietes, kuras spēj pastāvēt tikai tad, ja ir kāda vīrieša sieva, ir sievietes, kuras neprot būt sievas, bet ir tādas, kuras neprot būt mīļākās. Kurš būs tik drosmīgs un pateiks kas ir labākais no visa šī piedāvājuma? Varbūt vientulība? |
| kleopatra33 |
2006-08-10 12:20:38.700 |
| Iekrāta divu neveiksmīgu attiecību pieredze, divi bērni - vecāko audzinu viena no 3 gadu vecuma, jaunāko - no 1,5, tapēc uzdrīkstos izteikt arī savu viedokli - mīļās sievietes, ja ir patiesa vēlēšanās mainīt savu dzīvi, tad iespējas vienmēr atradīsies! Vajag tikai gribēt ko mainīt! Katram no mums ir vecāki, draugi... Bet mūsu dominējošā kļūda, kapēc attiecības neizdodas tādas kā vēlamies - mēs tajās pazaudējam sevi, pazaudējam savu personību, jo ļoti gribam lai viss būtu ideāli, lai mēs būtu labākās sievas-mātes-mīļākās! Mēs tik ļoti vēlamies būt ideālas, ka pazaudējam savu ES! |
| evelina37 |
2006-08-10 14:01:21.793 |
| Jā viss labi pateikt,bet laikam citiem tāpat ir,ka tik viegli jau nav pārtraukt tās attiecības,jo ir jau bijis arī kas labs.Es arī tā nodzīvoju 13.gadus.Vīrs taisīja ēst,es samaksāju 2Ls un viņš nāca mājās otrā dienā,un beidzot,kad ieraudzīju viņa brūtes meitu,kura ir ļoti līdzīga manai meitai,es beidzot attapos un pieliku punktu,un teicu Tev jāaiziet,un viņš aizgāja pie tās otrās,jo kaut kur taču jāpaliek un es beidzot tiku pie brīvības no šā cilvēka.Tā ka vajadzīgs kaut kāds pazemes grūdiens,vai tas tintes pilieniņš uz i,lai nežēlotu un atbrīvotos no tādas dzīves. |
| dod_man_buchinj |
2006-08-10 17:05:06.810 |
Ai, kā es piekrītu kleopatra33!!! Par visiem 100%!!!
Un ja patiešām vēlamies ko mainīt savā dzīvē, tad to arī varam! Neskatoties ne uz ko! |
| 300diena |
2006-08-10 17:40:43.937 |
Piekrītu kleopatrai33. Gribu tikai piebilst ka bērns Dieva svētība un ja sievietei ir jāizaudzina vienai tā atrod sevī spēkus un audzina.
Protams ka varam savā dzīvē mainīt, tikai tas prasa ļoti daudz spēka, drosmes, un tuvāko atbalstu. Veiksmi visām, lai izdodas |
| cita7 |
2006-08-11 15:01:12.873 |
| Man brīvība nepieciešama, neskatoties uz to vai dzīvoju laulībā vai viena. Un mana visdziļākā pārliecība joprojām- katrs pats izvēlās savu ceļu. Tajā brīdī, kad brīvība, neatkarība, savs "es", sauciet to kā gribiet, kļūs par nepieciešamību, sieviete zinās kā rīkoties... Līdz tam padomi visdrīzāk nelīdzēs. |
| piipene |
2006-08-11 15:33:22.107 |
| esmu briiva,peec 15 gadu murga,nozeloju tikai to,ka paaraak ilgi vilku to gimenes dziivi,cik tagad man ir labi un nekad,nekad vairs negribu kopaa ar kaadu dziivoot,beerni lieli,dziivoju sev un galvenais ESMU BRIIVA.... |
| es_dziivoju |
2006-08-11 15:47:07.653 |
| Arī es esmu izgājusi to ceļu....dzīvoju deļ bērniem, bet nespēju sadzīvot ar savu es, kamēr lielie bērni bija tie, kas pielika visam punktu, liekot saprast, ka es viņu acīs zaudēšu cieņu , ja turpināšu ļaut vienam tēvainim sevi pazemot.Tas iga vairāk kā trīs gadus, bet es cietu, jo domāju, ka bērniem vajadzīgs tēvs.Tagad nožēloju tikai to, ka vilku .... bērnu dēļ, jo mazajai 11 gadi un viņa ļoti pārdzīvo, bet ja būtu mazāka, varbūt tas būtu nedaudz vieglāk :( Mans padoms, dzīvojiet sev!Es tagad izjūtu, ko nozīmē dzīvot ar savām vēlmēm, nevis ar otra iegribām...... |
| lexsi |
2006-08-11 16:43:41.827 |
| Nekas šai pasaulē nav tā vērts lai tu mocītos un paciestu kādu cilvēku blakus, ja to galīgi nevēlies.Mana mamma manā bērnībā mocījās dzīvojot kopā ar patēvu. Es, no bērna viedokļa varu pateikt tā bīja ellīte arī priekš manis. Nedomājiet ka bērni jums pēc tam pateiks paldies par sačakarētu bērnību..jo vecāku atiecības atsaucās arī uz bērniem. |
|
|
|
|
|
|
|
