Pirmā reize

Vēls rudens. Viss sastindzis. Daba it kā būtu apsēdusies uz sliekšņa un skumst par pasaules ļaunumu, nespēdama to vērst par labu. Sniegpārsliņas griežas skaistā dejā, lai gan vējš tām uzspiež savu ritmu un triec tās pret aukstajiem logiem, pakļaujot nebūtībai un iznīcībai.

Es izeju no skolas un dodos uz autoostu. Mani bija pārņem satraukums un bailes. Jo tuvāk es esmu autoostai, jo straujāk pukst mana sirds. Ledaini aukstās sniegpārsliņas dzeļ manu seju, rokas ...
Veru autoostas durvis. Telpā manāma pretīga dūmaka un stūrī sēž daži cilvēki. Eju pie ziņojumu dēļa, lai noskaidrotu, cikos pienāk manis gaidītais autobuss. 19:45. Paskatos pulkstenī - 19:42. Izeju pa durvīm, no labās puses kaut kas brauc. Vai tas ir autobuss ? Mana sirds iepukstas vēl straujāk. Nē, vēl nav. Ar katru sekundi mani pārņem lielāks satraukums. Beidzot, beidzot pienāk ilgi gaidītais autobuss. Mani pārņem prieka šalts. Es piesteidzos pie autobusa durvīm un meklēju sava mīļotā stāvu. Jā, te nu viņš ir. Stalts tumšmatis ar zaļganpelēkām acīm. Kad Sergejs mani apskauj, es jūtos drošībā. Man nevajag nevienu citu, tikai tevi, mans dārgais. Sargā mani, rūpējies par mani!
Šis apskāviens it kā apslāpē un nomierina manu iekšējo satraukumu. Satraukumu, kuru bija radījis tas, ka es savu jaunavību, ko uzskatu par vissvētāko un visdārgāko, kas man ir, gribēju saglabāt līdz kāzām, taču viņš ... viņš mani gribēja un teica: "Ja tu ar mani nepārgulēsi, es tevi pametīšu!"
Kopš tās reizes, kad Sergejs to pateica pirmo reizi, manī valda nemiers, bailes un iekšējs konflikts. Tā kā neesmu radusi nevienam stāstīt par savām jūtām un problēmām, neviens man nepateica, ka tās ir lamatas ...
Un tā - viņš mani apskāva, maigi noskūpstīja pieri un mēs klusēdami sākām iet man nezināmā virzienā. Es biju laimīga un nobijusies.
Kas šodien notiks ? Vai es to gribu ...Nē, bet man tas ir jādara, lai saglabātu savu mīlestību ...
Pēc desmit minūšu iešanas nonācām pie noplukušas mājas. Sergejs no kabatas izvelk atslēgu un ver vaļā durvis. Mani pārņem dīvaina sajūta, tāda kā priekšnojauta, ka šis nakts notikums nebeigsies labi ...
Auksti, mani pārņem drebuļi. Sergejs ātri sameklē sērkociņus, malku, papīru un iekurina plīti. Uz plīts uzliekam tējkannu un gaidām, kad sāks burbuļot ūdens. Mans skatiens no tējkannas pamazām virzās uz augšu un visapkārt istabai. Sienas klāj nedaudz apkvēpusi māla kārta, istabas stūrī stāv neliels koka galdiņš uz kura valda nekārtība - trauki, drupačas. Pa labi manāmas durvis un uz vēl vienu istabu, kurā valda pilnīga tumsa. Pieeju tuvāk. Redzama gulta, skapis, televizors. Sergejs no skapja izvelk palagu, segas un prasa, lai palīdzu saklāt gultu. Mani pārņem vēl lielāks satraukums.
Kad gulta saklāta, Sergejs pieiet klāt un apskauj mani, es dzirdu viņa sirdspukstus un jūtu patīkamo dezodoranta smaržu. Mani tas pašai negribot uzbudina. Viņa rokas slīd no manas muguras pa sānu, pieskaras gurnam un viņš atkal mani cieši apskauj.
"Jel mirkli apstājies, tu esi skaists!" man gribas teikt un likt, lai apstājas laiks ...
Pēkšņi atceros, ka virtuvē uzlikta tējkanna ar ūdeni. No skapīša izņemu divas māla krūzes, ieberu tēju un apleju ar ūdeni. Pieeju pie loga, paskatos ārā - pūš stiprs vējš un sniegpārsliņām uzspiež savu ritmu -, paņemu savu somu un izņemu cepumus. Kad romantiskā gaisotnē ir izdzerta tēja, Sergejs pieiet man klāt, apskauj un apsēdina sev klēpī. Man ir bail. Kā tas būs? Vai sāpēs? Varbūt atteikties un iet projām? Bet uz kurieni ? No mājām es aizbēgu, ja mājās par šo notikumu uzzinās, izdzīs ... Kur ?.. Atpakaļceļa vairs nav. Man acīs sariešas asaras un es tikko noturos, lai tās nenokristu, neparādītos no plakstiņiem. Viņš nedrīkst redzēt, ka man ir bail, ka es to negribu. Es saņemos un uzsmaidu, cenšos jokot, bet nekas nesanāk. Viņa roka pēta manu ķermeni. Lai kā es gribētu, es nespēju pretoties. Man gribas kliegt: "Liec mani mierā, bet neaizej! Es negribu tāda veida attiecības! Es vienkārši gribu ar tevi parunāties, justies kādam piederīga un drošībā. Vai tas tā būs pēc šī notikuma ? Es ieslīgstu tādā stāvoklī, ka gandrīz neko nejūtu .. tikai trulas sāpes, nepatika pret to, kas notiek ...

Pēc vairākām stundām es pamostos no aukstuma. Izkāpju no gultas, paņemu drēbes, kuras ātri uzvelku un dodos uz virtuvi. Ieslēdzu gaismu. Sērkociņi. Kur ir sērkociņi? Malka? Papīrs. Pēc pāris minūtēm man jau ir izdevies iekurt uguni un uzlikt ūdeni. Manā galvā ir izveidojies domu mudžeklis. Es vēl īsti neapjēdzu, kas ar mani noticis. Sāpes vēdera lejasdaļā. Asinis. Kā man tas riebjas! Kas ar mani ir noticis? Kā tas varēja notikt? Nē! Tikai ne to.
Es ceru, ka tas mūsu attiecības stiprinās.
Pēc laika pamodās Sergejs. Mēs abi izdzeram tēju un dodamies ... katrs uz savu pusi ...
Šī diena skolā velkas garumā un tā vien šķiet, ka nekad nebeigsies.
Vakarā, kad es tuvojos mājām, mani pārņem neaprakstāms satraukums, bailes un kauns. Ko es esmu izdarījusi ? Ko teiks vecāki, kad uzzinās ? Nē, viņi to nedrīkst uzzināt!
Vecāki mani patīkami pārsteidz, jo dīvainā kārtā neko nejautāja, kaut gan ir aizdomas, ka māte kaut ko nojauš.
Vēls vakars. Mani pārņem satraukums, skumjas par to, ka mīļais nezvana. Jau vienpadsmit vakarā, bet no Sergeja nav ne vēsts. Manās acīs jau sāk veidoties asaras, kas pēc brīža jau slīd pa vaigu.
Jau pusnakts. Beidzot, beidzot atskan zvans. Mana roka ātri paceļ telefona klausuli.
- Hallo!
- Viktorija, šī ir pēdējā mūsu saruna. Pa šo laiku tu man esi dāvājusi daudz skaistu vārdu, savu uzmanību. Man bija patīkami pavadīt ar tevi laiku, bet ... es vairs negribu būt ar tevi kopā.
- Bet ja nu es esmu stāvokli ?
- Uztaisīsi abortu, viņš pateica un nolika klausuli ...

Manā galvā sāk veidoties domu mudžeklis: viņš to tik vienkārši saka. Es vairs negribu būt ar tevi kopā ... uztaisīsi abortu ... es vairs negribu ... Kāpēc es vispār esmu piedzimusi ? Māt, kāpēc tu mani dzemdēji ? Kāpēc tu mani laidi pasaulē ? Nē, es vairs negribu dzīvot, nē, es gribu mirt! Es gribu nomirt!
Ārā sniegpārsliņas griežas skaistā dejā, lai gan vējš tām uzspiež savu ritmu un triec tās pret aukstajiem logiem, pakļaujot nebūtībai un iznīcībai...

© Liiguce