Der ieskatīties un aizdomāties...

Divu cilvēku mīlestība ir pašas spilgtākās jūtas, kas tiek veltītas vienam vienīgajam cilvēkam, tās apvieno vīrieti un sievieti vienotā veselumā – vienu no vislielākajām laimēm, kas dāvāta cilvēkam. Taču ar mīlestības uzplaiksnījumu vien ir par maz – lai cik spēcīga būtu šī liesma, tā jāsargā no vēja plūsmas. Mīlestība dzimst pati, taču tā ir mirstīga. Nāves cēloņi visbiežāk nav dabiski, tās pamatā ir mūsu nevērība, neprasme un nevēlēšanās, jo to, kas mums sniegts kā vislielākā dāvana, t.i., otra cilvēka mīlestību un savu mīlestību uz otru cilvēku, mēs tiecamies uzskatīt par pašsaprotamu un tādu, kam nav pievēršama īpaša uzmanība. Taču, lai saglabātu mīlestību, pirmkārt, nedrīkst to pamest novārtā abu dzīves ikdienā, nepieciešams sargāt un kopt gan savas, gan otra cilvēka jūtas kā brīnišķīgu, dārgu un neatkārtojamu ziedu. Otrkārt, svarīgi ir izprast mīlestības būtību un galvenos likumus, kuriem tā pakļaujas. Treškārt, nepieciešams apzināt zemūdens akmeņus, kas sākumā iedragā abu attiecības, bet pēc tam var tās iznīcināt pilnībā.

Ir gluži labi saprotams, ka mīlestības jūtas izpaužas atbilstošās mīlestības attiecībās. Kur izpaužas to būtība? Rīcībā un uzvedībā. Mīlestības un mīlestību attiecību mērķis nav egoistisks pašapmierinājums, bet gan prieks par otra cilvēka prieku, baudu, kas gūta sagādājot baudu otram. Tātad mīlestības formula ir itin vienkārša: ja man ir labi tāpēc, ka tev ir labi, ja es gribu, lai tev būtu vēl labāk, tad es attiecīgi rīkojos, es tevi mīlu. Ja otrs cilvēks izturas tāpat, tad viņš mani mīl.

Vai pievēršat uzmanību darbības momentam, kas ietverts šai formulējumā? Tas nav nejauši, jo mīlestības pamatā ir aktīva orientācija uz tās objektu, jūtu un darbības cieša savstarpēja saistība. Mīlestība, kas mīt tikai mūsos pati par sevi, nevar nedz darīt otru laimīgu, nedz – vēl jo vairāk – rosināt jaunas jūtas un atbalstīt jau esošās. Plaisa starp jūtām un darbību, savu jūtu neapstiprināšana ar reālu rīcību neizbēgami rada disharmoniju abu attiecībās. Ja mīlestība dzīvo tikai paša apziņas noslēgtajā pasaulītē un neizpaužas rīcībā, mīļotais cilvēks neuztvers to un izjutīs ciešanas.

Mīlestības mākslas būtību raksturo prasme dāvāt prieku. Un tas nebūt nav nejauši. Uz mīlestību arī attiecas jau minētais pamatojuma likums, saskaņā ar kuru tās darbības, kurām nav pozitīva emocionālā pamatojuma, tiek izslēgtas no rīcības. Tātad mīlestību nevar saglabāt bez rīcības, kurā tā izpaustos. Bez tam ir svarīgi, lai visas šīs darbības laikus pamanītu cilvēks, uz kuru tās ir vērstas, un lai viņš tās pozitīvi novērtētu.

„Vai var saglabāt mīlestību?”. Cilvēku prātos kaut kā neviļus ir iesakņojies kaitīgs un nepareizs priekšstats par to, ka laiks neizbēgami apdzēš pat viskarstākās jūtas. Kaitīgs tāpēc, ka atsalums abu attiecībās tiek uztverts kā kaut kas gluži dabisks. Nepareizs tāpēc, ka tā nenotiek vienmēr, bet ja arī notiek, tad visbiežāk to kļūdu dēļ, kuras abi paši pieļāvuši. Būtībā mīlestība ar gadiem neizzūd, ja jūs to, protams, neesat izšķieduši sīkos strīdos, ķildās, nesaskaņās. Laika gaitā visbiežāk zūd iespaidu novitāte, cilvēks pierod pie jūtām. Gadās, ka mēs tās vienkārši neievērojam. Parasti visvairāk uzmanības mīlestībai mēs pievēršam attiecību sākumposmā, kad savas jūtas pret otru cilvēku uzskatām par vienu no viskrāšņākajiem ziediem savu pozitīvo īpašību buķetē, ar kuru gribam pārsteigt otru, piesaistīt viņa mīlestības uzmanību, izraisīt mīlestību. Ja abi nerūpēsies par šīm jūtam, nemācīsies tās atjaunot un piesātināt, tad iestāsies pieradums dēl kura mīlestību vairs nepamanām, un tā mūs atstāj.

Tas ir raksts kā es uztveru šīs cildenās jūtas, ko mēs saucam par „Mīlestību” . Es nesaku, ka tā ir vienīgā un patiesā patiesība, bet to es atstāšu katra paša ziņā pieņemt to vai nē. Kā nekā, katrs pats atrod patiesību, kas vairāk atbilst viņa dzīves uzskatiem un kas tur slikts ja viņš tā jūtas labi un spēj darīt laimīgus arī apkārtējos. Es ceru, ka Jums patika šis raksts un Jūs katrs tajā atradīsiet kaut ko priekš sevis.