|
|
Esi atbildīgs par to ko esi pieradinājis.
| autors: LOLlTA |
lasīts 13420 reizes |
komentāri: 102 |
Ir padrēgns un muļķīgi garlaicīgs svētdienas vakars, sēžu un pārskatu dažus rakstus par to cik ļoti kādam ir tapusi salauzta sirds un tas vedina mani uz pārdomām par to, ka mēs cilvēki tik ļoti cenšamies kādu visu laiku pieradināt, plēsīgos zvērus un citas radības, bet visvairāk mēs cenšamies pieradināt viens otru, pieradināt, piesiet, noturēt, sauciet to kā vēlaties, bet brīžiem mēs vairs nespējam saprast vai tas ko esam pieradinājuši mums ir bijis vajadzīgs, jebšu bijis tikai kā pieradināmais objekts, sauksim to par tādu kā slimu pašapliecināšanos, vai ko tādu.
Vai arī mēs cilvēki tiešām esam tik vientuļi un vēlamies tapt pieradināti, lai arī kā tas nebūtu, mēs bieži vien pametam tos, kurus esam pieradinājuši un aizmirstam, ka otra būtne spēj arī just, un brīnāmies - kādēļ gan viņam tik ļoti sāp? Kādēļ gan viņš neliek mani mierā ar saviem uzbāzīgi muļķīgajiem telefona zvaniem? Vai tiešām viņš nesaprot, ka viss ir beidzies?
Bet pirms uzdodam šos jautājumus sev, vajadzētu padomāt par to kādēļ šāda situācija ir vispār izveidojusies un kā tas viss ir sācies, zvēresti kaislai mīlai, tukši, bet tik ļoti ausīm tīkami, saldi vārdi, vai tik tā nebiji tu pati, kas tos izteica? Jā gan, biji, bet kādēļ tu to darīji?
Šādus jautājumus var uzdot sev ikviena sieviete un vīrietis, katram reiz ir bijis slikti un viņš ir meklējis atbalstu pie kaut kā - ķēries pie it kā pēdējā salmiņa, lai nenoslīktu savu emociju un sāpju atvarā, jā uz mirkli tas palīdz, tikai es vel joprojām pati nespēju saprast kādēļ ir vajadzība tik nežēlīgi melot un pārliecināt otru cilvēku, ka viņš viņam nozīmē visu, lai pēc tam vienkārši un brutāli pamestu. Tā laikam gan ir tāda kā sava veida atriebība par sāpēm, vai arī vienkārši egoistiska rīcība?
To laikam jums katram pašam būtu jāizspriež, bet galvenais ko vēlējos pateikt ir tas atceries, ka tu esi atbildīgs par to ko esi pieradinājis un ka ne vienmēr viss var tik vienkārši beigties... vienkārši aizdomājaties par to ...
|
| << atpakaļ |
|
| Komentāri [0-20] |
|
| amarille |
2004-01-09 17:21:03.653 |
taa dara bailiigie un nepaarliecinaatie un nepieaugushie. pieaugushie atvadaas:) pati uz sevis esmu paarliecinaajusies.
izklausaas, ka Tev kaut kas nesen beediigs dziivee noticis. Man zheel. No kljudam maacamies. No saveejaam un tas ir labi, ja maacaamies. Taapeec jau arii kljuudiishanaas ir domaata.
bet runaajot par pieradinaashanu - pieradinaat es domaaju var tikai to, kursh grib tapt pieradinaats. un vienaa briidii maigias, miloshais kljuust par agresiivu pieprasiitaaju. bet attieciibas jau ir kaa divu vientulju kugju satikshanaas okeaanaa. piestaaja. pakugjoja kopaa, ja veicaas, tad liidz muuzha galam, ja nee - tad katrs atkal peld taalaak savos mekleejumos.
nepacelta klausule, neatbildeets sms jau buutiibaa arii ir pateikts NEE. klusinjaam. jaaspeej pienjemt otra atteikums. saapiigi protams, bet nu taa ir joma, kuraa ar varu neko nepanaakt.
Bet var mekleet prieku un interesantumu pashaa mekleejuma procesaa, skatiities uz skjirshanos kaa uz jaunu iespeeju saakumu, jauna celja saakumu. nevajag aizmirst labo un var arii turpinaat miileet to otru arii peec tam. sirdij vieglaak. un no katraam attieciibaam mees kaut ko guustam un kaut ko maacaamies. nekas nenotiek taapat vien. jautaajums tikai, cik aatri mees to aptveram:) |
| la_bella_vita |
2004-01-09 18:53:52.327 |
mja
Cilvēki mainās un mīlestība var beigties. Tas nenozīmē, ka iepriekš teiktie zvēresti un solījumi ir bijuši nepatiesi.
Var izvēlēties nepieradināt un nepieradināties - ietaupītu uz sāpēm, bet arī uz prieku un kādu jaunu, vērtīgu pieredzi. :)
Varbūt vienkārši, pirms attiecību uzsākšanas, ir jāaptver un jāpieņem doma, ka attiecības nav veids kā rast drošību, ka tās tevi nepasargās, ka tās nav mūžīgas. Kad tev kāds saka "es tevi mīlu", tas nozīmē tikai vien to, ka viņš tevi mīl šajā brīdi, bet tas neietver nekādas garantijas par rītdienu.
Šitāds uzskats, protams, neatceļ sāpju iespējamību, bet ļauj tās pieņemt kā nenovēršanu un pat nepieciešamu dzīves sastāvdaļu. |
| Miss X |
2004-01-09 21:30:43.293 |
Ne vienmēr tas ir ļauni domāts. Dažreiz tas ir aiz neapdomības. Un tad, kad Tev prasa, "bet kāpēc Tu man tā un tā labi teici", tad Tu secini - vajadzēja padomāt, ka otrs var pārprast un pēc tam var būt sāpīgi. Tas, ka mēs nepadomājam, ka labi vārdi reizēm var nodarīt arī ļaunu.
Ar jūtām tiešām nav joki - tā var būt stipra stihija, ar ko jārēķinās. Pareizi dara visi tie, kas pret to ievēro respektu. Nezkāpēc šķiet, ka puiši ir uzmanīgāki ar to, reālāk apzinās to bīstamību un uzmanīgāk "grozās starp cilvēkiem". Un tā ir nešaubīga prāta pazīme. |
| Miss X |
2004-01-09 21:37:26.920 |
Ļoti piekrītu amarillei par "pieaugušie atvadās". Es to vienmēr no savas puses esmu centusies izdarīt, ja ir nācies. Tas man kaut kā šķiet pieder pie cieņas pret sevi un otru.
Vispār abām meitenēm piekrītu, lai arī stāsti par mūžīgo mīlestību ir rets skaistums...:)) Pērles:) |
| sabozies |
2004-01-09 23:37:55.340 |
| Iisti harmoniskas attieciibas ir tikai abpuseeji vienliidziigas attieciibas. izplatiitas attieciibu veids, kad viens miil, bet otrs lauj sevi miileet, var protams dot zinaamu stabilitaati un ilgu laiku pastaaveet, tachu par skaistaam un harmoniskaam shaadas attieciibas nosukt nevar.Saakums jau parasti ir skaists, bet ko dariit, ja peeksni saproti, ka tiec izmantots, vai arii nesanem pretii to miilestiibu, kuru gaidi? Vai tas, ka ieprieksh bija doti soliijumi, noziimee, ka jaaturpina mociities visu muuzhu?? Attieciibas veido DIVI cilveeki un taas sagrauj arii divi, un tas parasti nenotiek vienaa dienaa.. Ja kaadam tas notiek negaidiiti, laikam jau vispirms vaina jaapameklee sevii. |
| Sproga |
2004-01-10 11:10:05.717 |
| Īstenībā, tas, kuram liekas, ka viņš ir pieradināts - tā bijusi fantāzija. Acīmredzot "pieradinātajam" ir gribējies pašam pierast, caur rozā brillēm bijis grūti saskatīt vai tam otram cilvēkam Tu nozīmē tikpat daudz cik viņš Tev... Heh... Tā kā, nav ko te vainot citus, jāmācās pašam nepierast pie mīļiem vārdiem, glāstiem, lai tas nāktu kā pārsteigums. Jā, es gribēju teikt - Nepalieciet atkarīgi no otra Cilvēka un viss būs ok!:) |
| 13_piektdiena |
2004-01-10 11:40:43.700 |
Protams, ir sāpīgi, kad kāds kādu pamet, bet vai tāpēc pārmest viņam - "kāpēc tu mani pieradināji?!?"
Galu galā, lai vai cik garas vai īsas attiecības, bet tās veido abas puses un sanāk tā, ka tu, cilvēks, nemanot esi pieradis, pieradinaajies - tas ir neizbēgami esot kopā diviem cilvēkiem. Nedomāju, ka pasaule ir tik ļauna un ka visi tie, kas kādu ir pametuši, ir sākuši attiecīibas ar mērķi "pieradināt un pamest". :-)) |
| vis1 |
2004-01-10 11:42:03.233 |
| Neļaujot otram cilvēkam pietuvoties sev tik ļoti tuvu, lai neriskētu ar potenciālajām sāpēm, Tu nekad nespēsi izbaudīt laimi, ko sniedz mīlestība. Nekas nav bezmaksas :(. Protams, jēdziens "atbildība" ir ievērojami degradējies pēdējo 100 gadu laikā un cilvēki bārstās ar vārdiem un solījumiem, nedomājot par sekām. Tāda ir dzīves realitāte. :((( |
| muudziic |
2004-01-10 15:56:17.187 |
| pieradinaajums ir skaists. briizhiem ir gluzhi wienalga, wai tu ieguusti pretmiilu, galwenais, lai speej pasapnjot par kaadu. tas ir patiesais jaukums- pasapnjot. bez sapnjiem nepastaaw laimiite. |
| Little_lady |
2004-01-10 21:25:39.123 |
Jā- tā nu tas ir- mēs mēdzam pieradināt otru vai arī paši ļaukamies būt pieradināmi, bet ne jau uzreiz- tas notiek ar laiku, kad skaistos romantikas brīžus nomaina ikdienas rutīna un otrs cilvēks kļūst par tik pašsaprotamu lietu kā tas, ka diennaktī ir 24 stundas...
Brīžiem mēs nenovērtējam, ka tas, kas notiek pašlaik, iespējams, nebūs vairs nekad un, ka tas brīdis, ko pavadām kopā ar savu mīļoto cilvēku ir varbūt pats laimīgākais brīdis mūsu mūžā..Bet neko jau nevar zināt..Mēs visi esam tikai cilvēki un mēs visi kļūdāmies, taču kāpēc izšķiest veltīgi dārgo dzīves laiku, sāpinot citus un galu galā pašam sevi? ... Varbūt tomēr vajadzētu mēģināt ieklausīties savā sirdsapziņā? ..:) |
| embry |
2004-01-11 12:24:45.403 |
| nju tu jau kaa par lapsu un rozi...lapsa taksh teica ja mani pieradinasi es paziishu tavus solus jau pa gabalu...un arii roze ir iipasha..konechno saapiiga ir skjirshanaas, bet anyway nekas nav jaukaak kaa iemiileeties.un es riskeeshu atkal..a mo6 big love buus... |
| leduspuke |
2004-01-12 09:34:45.920 |
Interesants temats un intresantas atbildes:)
Arī pašai ir nācies izbaudīt to kas šeit tiek apmzīmēts ar vārdu - Pieradināšana!:) Un nācies atmosties:(, tomēr man kaut kā ir laimējies, jo no pieradināšanas izauga pasakaina draudzība:). Caur to es iemācījos nekad un nekur nenovilkt robežas un neapstāties; iemācījos pieņemt otru cilvēku tāds kāds viņš ir un neprasīt no otra ko viņš nevar dot.. |
| Megamens |
2004-01-12 15:11:36.043 |
Ehh draugi - man ir radies tāds priešstats (varbuut pareizaak buutu teikt "atzinja"). Respektīvi: "Cilvēki pēc mums pārvēršas..." Varbūt viņiem vienkārši ir nepieciešams pārvērsties, izmainīt savu dzīvi, savus tikumus un paradumus, jo mūsu vairs nav klāt. Jāizmaina pierastās dzīves vērtības, nav vairs šī minētā pieradinātāja vai pieradinātā, tāpēc jāmeklē kaut kas jauns.
Ehh, nezinu, vai maz visā šajā tekstā var saskatīt lielu jēgu, vai arī tas izklausās pārāk pašpārliecināti - par to nu jāspriež jums, tač dzīves pieredze rāda, ka ikvienas pārvērtības dzīvē rada pārvērtības arī mūsu domāšanā, uzskatos un rīcībā.
Ja tā visa, kas ir bijis, pārāk pietrūkst, ja cilvēkam dzīve ir jāizmaina pārāk radikāli, tad arī rodas nostaļģija, sāpes un viss, kas nāk līdz ar to. Bet varbūt var pamēģināt, esot ar kādu kopā, pārāk neizmainīt savu dzīvi, sevi, lai pēc tam nevajadzētu atkal mainīties atpakaļ - taa varbūt varētu vieglāk pārciest visus dzīves pagriezienus.
Nu labi - jums nu jāvērtē manas - maza puišeļa sarakstītās gudrības... Have fun! :) |
| sauljuks |
2004-01-12 17:28:04.950 |
Saka, ka cilveekam var tikai tik daudz paari nodariit, cik vinjsh atljauj...
Liidz tam gan ir jaaizaug - liidz shaadai domaa, izjuutu liimenim, dziives uztverei. Bet nu tas tieshaam ir to veerts! :)
Atbildiiba par otru - izklausaas jau ljoti jauki, tik cik tas dziivee patiesi ir iistenojams?... Manupraat, taa tiiri subjektiivi, atbildiigi mees varam buut tikai pashi par sevi. Pashi izlemt - kam ljaut sevi pieradinaat un kam - nee! Jo ar varu jau neko izdariit nevar... Un ja jau reiz ljaavi sevi pieradinaat, atbildiiba par to arii ir jaauznjemas pasham... |
| Savanna |
2004-01-13 14:41:26.090 |
| Bieži esmu domājusi... Sakot otram vārdus :"es tevi mīlu", mēs uzņemamies atbildību par šo cilvēku. Dzīvojot ar kādu kopā, mēs uztraucamies, lai ar mīļoto nekas slikts nenotiktu, cenšamies viņam dot to visu labāko, jo izsakot trīs vārdus esam uzņēmušies atbildību par kādu. Kas notiek, kas pārstājam mīlēt? Pazūd rozā brilles, pazūd pieķeršanās... Bet vai pazūd arī atbildības sajūta par to, ko esam pieradinājuši ar savām rūpēm un gādību? Un, ja pazūd atbildības sajūta, vai tas nozīmē, ka atbildība beigusies neraugoties uz to, ka otrs vēl turpina mīlēt un gaida mūsu rūpes un vēlas, lai viņu saudzējam? Kā tad īsti ir? |
| trakgalvis76 |
2004-01-13 19:08:04.483 |
| Rakstiņš kā ju rakstiņš,kaut problēmiņu šeit aprunāto var atgremot ilgi.Pieradinātāji un pieradinātie....izklausās pēc mājsaimnieču un viņu kaķīšu,sunīšu pieradināšanu.Cilvēku savstarpējās atiecības vairāk tiek balstītas uz pavisam citām vērtībām,daudz augstākā emocionālajā un intelektuālajā līmenī... |
| trakgalvis76 |
2004-01-13 19:21:06.827 |
| Par atzīšanos mīlā,skaistajiem zvērestiem....Cilvēka pašvērtības celšnai...sava veida rotaļa,spēlējas cilvēciņi.Vienmēr pastāv iespēja zaudēt,vienmēr... |
| Lajs |
2004-01-14 12:59:53.390 |
Lalita: Uzrunaaja mani tavi vaardi par pieradinaassanu. Dzudzi lieto tiessi sso citaatu, tacc aizmirst to vietu graamataa, ka mazias princis gaaja prom no rozes un veel gribeeja vinnu apsegt. Tad roze teica patuvene taa. Man nav vajadziigs tras kupols un ssaale. es pati esmu speeciiga. man ir vajadziiga Tava Miilestiiba. Mees biezzi vien uzspiezzam otram savas veelmes uz savas ruupes par otru. man loti uzrunaaja Helingera doma, ka visbiezzaak attieciibas paartraukssanu zusaak tas, kas juutas nevainiigs, tas kurs t5eelo sveeto. ieklausies sevii. kā ir ar Tevi? Vai juuties, ka tev ir nodariits paari? Te viena nodalla no helingera, kas par to runaa. Plassak lasiet manaa lapaa, psihologgijas sadallaa:
****** Došanas un pieņemšanas trīs modeļi
Šo modeļu pamatā ir cilvēka dabiskā vēlme saglabāt iekšējo un ārējo nevainību, harmoniju, līdzsvaru, tikumu utt. Ja kāds kādam ko dod vai dara, tad viņš to dara tādēļ, ka viņš to vēlas un tas viņam ir vajadzīgs. Ja kāds saka, ka viņš to dara otra dēļ, tad tā ir sevis un otra mānīšana.
Dzīves modelis dzīve pēc minimuma.
Tā ir izvairīšanās no došanas un pieņemšanas, vēlme būt nevainīgam, svētam. Tā ir dzīvošana savā slēgtā sistēmā. Vēlēšanās pēc nevainības izriet no bailes pret dzīvi, mazvērtības. To parasti slēp zem augstām frāzēm, kam apakšā ir tukšums, bailes neapmierinātības sajūta. Pozīcija, ka tas ko kāds dod, nav vajadzīgs, vai arī ir par maz, vai ir ne tāds kā vajag. Šiem cilvēkiem veidojas depresijas, skaudības, dzīves garlaicības, tukšums dzīvē un dvēselē. Tam aizmugurē ir augstprātība pret vecākiem. Savukārt pilnībai aizmugurē ir cieņa pret vecākiem, cieņa un pateicība pret to, ko dzīve dod un tie cilvēki pieņem dzīves dāvanas. Ja dotās dāvanas tiek pateicībā pieņemtas, dzīve dod nākamās un bieži vien vērtīgākas dāvanas. Ja noliedz un atraida to, ko dod, nākamreiz dod mazāk. Recepte, lai izkļūtu no dzīves minimuma modeļa, ir atvērties došanai, ņemšanai un pieņemšanai.
Dzīves modelis ideālais palīgs.
Tie ir cilvēki, kas paši dod un izvairās no pieņemšanas lai saglabājot savu nevainību un pārākumu. Tā arī ir augstprātība, jo aiz tā ir frāzes: Labāk Tu esi parādā, kā es, Tev nav nekā tāda, kas man būtu derīgs, Man ir vairāk, labāks, vērīgāks par to, kas ir Tev. Dodot attīstās pārākuma un manipulācijas sajūta. Veidojas plašs cilvēku lokas ar kuriem ir šķietama iespēja manipulēt tad, kad tas būs vajadzīgs. Ideālie palīgi staigā zem nevainības, altruisma, ziedošanās un uzupurēšanās plīvura. Ja nav enerģijas tecēšanas abos virzienos, nav iespējam būt kopā. Saņēmējā attīstās un saglabājas vainas sajūtas. Lai saņēmējs atjaunotu iekšējo līdzsvaru, viņš mēģina ko dot devējam. Ja viņa devums tiek noraidīts, viņš attālināšanās no ideālā palīga, līdz pārrauj attiecības. Ideālie palīgi ar laiku paliek vientuļi un apvainojas uz visu pasauli par nepateicību. Viņos attīstās svētuma komplekss. Recepte, lai izkļūtu no ideālā palīga modeļa, ir atvērties pieņemšanai.
Dzīves m... |
| Lajs |
2004-01-14 13:02:50.873 |
(+ iepriekš teiktajam) Dzīves modelis Apmaiņa.
Apmaiņa ir visharmoniskākais, dabiskākais dzīves modelis. Šai modelī saglabā nevainību ar līdzvērtīgu došanu, ņemšanu un pieņemšanu. Pie savstarpējas apmaiņas abi pāriet jaunā attiecību un enerģētiskā līmenī, kurā ir apjomīgāks un tīrāks enerģijas apmaiņas process. Vairojas pozitīvais un traucējošais izzūd. Būtiski apzināties, ka katrs apmaiņā maksā savā valūtās, kas atbilst viņa vērtību skalai, izpratnei un līdz ar to iespējām. Harmoniski ir pirms apmaiņas noteikt cenu un valūtu, ko vēlas saņemt pretī šai apmaiņas procesā. Ja jau ir notikusi došana, tad svarīgi pateicībā pieņemt to, ko apmaiņā dod pretī. Šādā veidā abi saglabā savu nevainību un var veidot nākamo soli, apmaiņas procesu jau nākamajā līmenī.
...Visu domu kopumaa lasiet manaa lapaa, psiholoģijas sadaļā "Mīlestības likumi", kuras adrese redzama anketaa |
| Lea1 |
2004-01-14 16:57:32.200 |
Katrs cilvēks savā būtībā ir egoists - lielākā vai mazākā mērā tā tas ir un tas nozīmē vien to, ka viņa vēlmes vienmēr būs augstākas par citu vēlmēm...
Budisms māca veidot vienlīdzīgu attieksmi pret visu, lai nekādi ārējie apstākļi mūs nespētu ietekmēt. Piemēram, ja arī ir notikusi šķiršanās, tas ir mierīgi jāpārvar. Es neticu, ka izveidojot vienlīdzīgu attieksmi pret lietām cilvēks var būt laimīgāks - jā, savā ziņā viņš iegūs lielāku miera izjūtu, bet tajā pat laikā, kļūs par bezemociju radījumu, kuram būtībā ir vienalga, kādi ir ārējie apstākļi, jo tos viņš spēj uztver mierīgi.
Katrs cilvēks ir individuāls, bet emociju dažādība ir nepieciešama, lai dzīve būtu krāsaināka.
Katrs cilvēks ir individualitāte, kurš līdz galam nespēj iepazīt sevi, un kā gan, lai to izdarām mēs?
Nevar nevienam neko uzspiest un viss notiek tā kā tam jānotiek - kurš būs gājējs, tas aizies un nevienmēr aizdomāsies par to, ko šajā situācijā jūt otrs, jo nevienmēr šis "aizgājējs" pats spēj apzināties, kādēļ veic to vai citu izvēli.. |
|
|
|
|
|
|
|
