Kāpēc smaidīt tad, kad gribas raudāt un sāpēs kliegt?

Kāpēc smaidīt tad, kad gribas raudāt un sāpēs kliegt? Negribas citiem parādīt to, ka mums sāp?! Stereotipu dēļ vēl padomās, ka esam vāji un trausli, bet tādi jau savā būtībā ir ļoti daudzi, un kāpēc gan kaunēties no savām sāpēm un īstajām izjūtām, kāpēc prieku mēs varam izrādīt, bet sāpes izrādīt nevēlamies?! Vai tas tā baidoties, ka mūs nesapratīs, vai arī mēs negribam, lai kāds uzzina, ka mūs var sāpināt pat daži sīkumi, kuri citam var likties muļķīgi?! Vai sāpes tiešām ir kas tāds no kā kaunēties? Kāpēc tad, kad mums jāšķiras no kāda mīļa cilvēka mēs cenšamies neizrādīt ciešanas? Taču visiem sāp un visi raud, bet kādēļ daudzi to slēpj, it īpaši vīrieši, domādami, ka citu acīs izliksies stiprāki? Kurš teicis, ka sāpes un asaras ir vājuma pazīme?! Tieši sāpes mūs norūda un palīdz saprast dzīves vērtības, un atšķirt labo no sliktā. Sāpes ir vajadzīgas tāpat kā prieki un laime... Sāpes mums uzdod kā pārbaudījumus un ja mēs tos pārvaram mums sagaida kāds labs atalgojums vai arī kaut vai iekšējs prieks pašam par sevi. Tādēļ ir arī vērts cīnīties un doties uz priekšu.

Galvenais ir sāpes pārciest un saprast kāpēc sāp un kas ir nepareizi darīts. Es mēdzu zaudējuma sāpēs censties apzināties cik tomēr daudz man Dievs ir devis un to, ka tas ir jānovērtē nevis jādomā, ka dzīvei tagad vairs nav vērtības. Kaut gan visiem kaut reizi ir gribējies nomirt vai aizbēgt prom, bet tajos brīžos, kad mēs to vēlamies, mēs neapjēdzam to kā tas sāpinās mūsu mīļos un pazīstamos cilvēkus. Vieglāk mums vienam ir tās sāpītes pārdzīvot nekā nāvei nodoties un sāpināt vairākus citus cilvēkus. Tāpat nāve nav nekāda sāpju avārijas izeja, bet gan nespējas cīnīties parādīšana. Manuprāt, mums nav tiesības pašiem savu dzīvi izbeigt, jo dzīve ir Dieva dāvana, un šo dāvanu izbojājot mēs parādām necieņu pret mūsu radītāju, kā arī pabojājam citu dzīves. Vai tiešām ir vērts sev nodarīt pāri?

Kad mūs kāds ir sāpinājis, citreiz gribas nodarīt sev kaut ko tikai tāpēc, lai sāpinātājs pamocītos sirdsapziņas pārmetumos. Bet kāpēc gan apzinoties to, cik sāpes ir smagas uzlikt tās kādam citam? Nesaprotu arī tos cilvēkus, kas domā tā: “Ja man sāp, tad viņam arī sāpēs, un darīšu visu, lai tā būtu.” Nu kāpēc tas ir vajadzīgs, mēs taču esam savesti kopā, lai darītu viens otram labu un iemācītos no otra kaut ko, tāpēc mēs nedrīkstam bijušos draugus nīdēt, jo viņi noteikti mums ir laba devuši, kā arī likuši saprast kaut ko. Kaut gan gribas domāt, ka šis nodarījums visu labo nomelno. Bet bieži vien galvenais ir padomāt kāpēc esam sāpināti un kāpēc tas cilvēks tā ir rīkojies, jo iemesls noteikti ir. Bieži vien mēs paši esam vainīgi. Un apzinoties savu vainu ir jālūdz piedošana. Par maziem negadījumiem(uzskriešana virsū, uzkāpšana uz kājas utt.) atvainošanas mums liekas pašsaprotama, un kāpēc gan tā nevarētu būt ar nopietnām lietām, kāpēc tādos gadījumos ir tik sasodīti grūti pateikt to teikumu: “Piedod, es biju vainīgs.” No kā tad mums īsti ir bail?! Atzīt savas kļūdas? Baidīties, ka mūs atraidīs? Arī, bet ir noteikti vēl kaut kas, ko es pati nezinu. Bet šī atvainošanas ir tik svarīga un nozīmīga gan mums, gan tam otram, jo tā spēj daudz ko mainīt. Un ja mums atvainojas un lūdz piedošanu ir jāpiedod, jo tas aizvainojums, kurš tevi iekšēji grauž ir jālaiž vaļā. Pat ja mums nelūdz piedošanu, mēs nedrīkstam turēt ļaunu prātu uz to cilvēku, jo tas mums pašiem nāk par sliktu. Tas cilvēks ir tikai cilvēks, tāpat kā mēs, tikpat labi mēs varētu būt viņa vietā, un mums gribētos, lai mums piedod mūsu kļūdas un nedusmojas uz mums, jo arī tas ir sāpīgi, kaut vai to neizrāda. Apziņa vien, ka mēs kādam pazīstamam nepatīkam vai kāds uz mums ir dusmīgs, ir diezgan nepatīkama, kaut gan mēs cenšamies to noslēpt, sakot, ka ir vienalga. Vairākums jau patiesībā grib izskatīties labi un jauki citu acīs, un daudzreiz mēs nesaprotam kāpēc gan kādam eksemplāram nepatīkam. Bet ja tā padomā, par cik gan cilvēkiem mēs paši esam sliktās domās un domājam, ka viņi ir stulbi, pat viņus nepazīstot.