Nopietnas pārdomas par “FOTO vērtēšanu”

Oho jau sanācis pabūt kādu ilgāku laiciņu, un man reiz kāda meitene, kuras anketu biju novērtējusi, pajautāja – kādēļ es nelieku vērtēšanā savu bildi? Es viņai atbildēju, ka šī vērtēšana savā būtībā ir "10 blondīnēm, ja man tās patīk vai 1 rudmatēm, ja man tās nepatīk." Tad nu es aizdomājos par neliela sociāla eksperimenta veikšanu. Ieliku bildi un vienas dienas laikā saņēmu 100% apstiprinājumu iepriekš izvirzītajai idejai.

Tomēr tas man lika padomāt par vēl kaut ko. Tātad – fotogrāfija vispār– kritizēta un debesīs celta, saukta par mākslu un dēvēta par tehniskās pavairošanas produktu – plaģiātu. Kāds tad ir fotogrāfijas statuss? Vai fotogrāfija vispār ir māksla? Varbūt precīzāk – vai fotogrāfija oho ir māksla? Tā kā arī es šad un tad ielūkojos foto vērtēšanas sadaļā, ar interesi var pavērot cilvēku reakciju uz bildēm, un to, kas tad īsti tiek vērtēts kā skaists? Un šeit varbūt būtu vietā nocitēt Kantu, ka gaume ir subjektīva, bet gaumes spriedums paredz objektivitāti – t.i. visu piekrišanu. Protams, ka būtu naivi iedomāties, ka visi cilvēki kādu fotogrāfiju uztvers vienādi vai izteiks līdzīgu spriedumu. Nav vairs tie laiki, nav vairs šādu kanonu. Tomēr man šķita interesants tas fakts, ko varbūt ir pamanījis vēl kāds – izcili labas fotogrāfijas, kuras tiešām var vērtēt kā mākslu nevis tikai skaistu seju, skaistas kājas, skaistas acis u.tml. – oho ir sastopamas ļoti, ļoti reti. Līdz ar to – cik adekvāti ir runāt par fotogrāfiju (ja ar to šeit tik tiešām ir domāts fotogrāfija kā mākslas darbs) vērtēšanu, ja tomēr vērtēts tiek fotogrāfijās esošo objektu (tiem, kas vēlas personīgāku pieeju – cilvēku) izskats, nevis kopējā noskaņa, fotogrāfa meistarība, gaismas un ēnas spēle, kompozīcija un vēl daudzi jo daudzi elementi, ar kuru palīdzību fotogrāfija varētu pretendēt uz mākslas statusu?