Veca mīlestība nerūs... ?

Viņam viss bija apnicis, vienā dienā viņš izlēma aiziet un nekad neatgriezties, viņš vairs nepievērsa uzmanību raudošajai Laurai, viņš aizcirta durvis mēģinādams aizbēgt no murga kā viņam pašam tajā brīdī likās un aizgāja.............
Pēc kopā pavadītajiem sešiem gadiem viņš vairs nespēja izturēt viņas raksturu, viņas greizsirdību, viņas valdonību un mūžīgo izlemšanu un lēmumu pieņemšanu viņa vietā, viņu attiecībās bija iestājusies krīze, kaut gan tā jau nebija pirmā reize, bet šoreiz viņš bija nolēmis aiziet.

Tā kā viņi dzīvoja vienā pilsētā, bieži tikās, Laura bija aizvainota un sev nosolījusies ka agri vai vēlu viņi tāpat būs kopā, viņa uzskatīja, ka pēc tik gadiem kopā nevar tā vienkārši visu pārtraukt.
Jānis atrada dzīvoklīti kur dzīvot un tā dzīve turpinājās, viņš iepazinās ar meiteni ar kuru viņš dzīvoja kā sapnī, viņa ievācās viņa dzīvoklī un viņi uzsāka kopdzīvi. Laura to uzzināja, viņa sāka zvanīties, draudzīgi sarunājās, piedāvāja Jānim satikties uz atgriezt viņa mantas, kas bija palikušas pie viņas. Tad nu Jānis ar viņu satikās, uzaicināja uz kafejnīcu izrunāties, jo meitene bija labvēlīgi noskaņota, smaidoša un nepierasti mierīga. Tika arī dzerti alkoholiskie dzērieni, laukā spīdēja vakara saulīte un Jānis aizmirsās, viņi ar Lauru jokojās, sarunājās, vēlāk arī sāka atcerēties kopā pavadītos gadus, pirmos randiņus, skūpstus un pirmo nakti, kas bija pirmā gan Laurai, gan Jānim. Laura maigi pieskārās Jāņa rokai, viņš atbildēja viņas glāstam, abu acīs mirdzēja kaisles dzirkstele......Laura klusējot piecēlās un pavedinoši novilka ar pirkstu pa Jāņa lūpām, viņš negribēdams, lai meitene aiziet piecēlās, lai dotos viņai līdzi. Viņi klusējot iesēdās mašīnā, Laura apķēra Jāni, viņu lūpas sakļāvās un viņi sāka neprātīgi skūpstīties, Laura iekunkstējās, viņa rokas paslīdēja zem meitenes krekliņa, viņa pieglaudās vel ciešāk un klusi iečukstēja puisim ausī: "Braucam kaut kur projām", lai arī cik ļoti Jānis vēlējās nepārtraukt šo tuvības brīdi, viņš saudzīgi atbrīvojās no Lauras apskāvieniem, iedarbināja mašīnu un ar lielu ātrumu sāka braukt, viņa domās bija viens - Laura, viņam vairs nekas neeksistēja, viņa dzīve bija apstājusies, viņš nogriezās kāda nomaļā celiņā, Laura koķetīgi pasmaidīja, viņa saprata, kur Jānis viņu ved, viņi piebrauca pie upes. Vakars bija burvīgi saulains, ūdens bija tik mierīgs, saulīte rietēja, viss bija tik romantisks, lai divi iemīlējušies cilvēki varētu baudīt šo skaistumu, bet tie nebija viņi, bet tajā brīdī viņi neko nedomāja, neanalizēja, kad mašīna bija apstājusies, Laura iesēdās Jānim klēpī un drudžaini vilka viņam nost kreklu, arī Jānis atbrīvoja meiteni no krekliņa, viņi skūpstījās, glāstīja viens otru, Jānis palīdzēja meitenei pārvietoties uz aizmugurējo sēdekli, Laura nespēdama izturēt ilgāk, kaislīgi un klusi ierunājās:" Mīļais, es vairs nespēju izturēt, es tevi gribu", Jānis pavilka svārciņus uz augšu, ar otru roku novilka biksītes un strauji iegāja viņā, tas nebija maigs sekss, viņu kustības bija straujas, viņi bija gatavi viens otru apēst, ja tas būtu iespējams, Laura skaļi elsoja, viņa lēnām pagriezās un otro reizi puisis iegāja viņā no aizmugures, viņi vienlaicīgi sasniedza baudu, vel paris sekundes viņi bija piekļāvušies viens otram klāt un izbaudīja viens otra tuvību, kad kaisles vilnis bija izzudis, Jānis it kā pamodies no sapņa, ne vārdiņa nebilstot sāka ātri ģērbties, arī Laura apģērbās un viņi devās atpakaļ, visu ceļu klusējot, pievedis Lauru pie viņas mājas, kas kādreiz arī bija viņa mājas un viņa dzīve, viņi vel nedaudz pasēdēja, kāpjot ārā Laura ieskatījās Jānim acīs un klusi noteica: "Es zinu mēs tāpat kādreiz būsim kopā", viņa aizcirta durvis un nozuda kāpņu telpā. Jānis devās uz savām jaunajām mājām, atkal viss bija kā agrāk, pret Lauru vairs neko nejuta, vai varbūt viņš pats sevi mēģināja apmānīt, nolicis mašīnu autostāvvietā, viņš devās mājup..........

Nekas pēc šis tikšanās nemainījās, dzīve ritēja uz priekšu, Jāņa jaunajās attiecībās viss bija kārtībā, viņam viss bija kārtībā, viņam bija draudzene ko viņš mīlēja, viņš īpaši sevi nemocīja un nenosodīja par notikušo ar Lauru, tikai Laurai redzot šo laimīgo pārīti kopā sirds sažņaudzās, viņas mērķis bija tikai viens, atgūt Jāni, Laura sev bija iestāstījusi agri vai vēlu, bet mēs būsim kopā. Viņa darīja visu, lai Jānis dzirdētu par viņas panākumiem un cik ātri viņa savā dzīvē ir sasniegusi, viņa nodibināja savu uzņēmumu, viņai viss veicās, vai Jānim no tā kaut kas mainījās, vismaz viņš to neizrādīja, viņam bija labi kā ir un pēc naudas viņš netiecās.
Jāņa draudzenei Zanei bija vārda diena un puisis viņu uzaicināja uz vakariņām uz kafejnīcu, pasūtījuši ēdienu, Jānis nejauši pavērsa skatienu uz to galdiņa pusi kur, viņš ar Lauru tajā vakarā sēdēja un viņa skatiens sastinga, tur sēdēja Laura ar nepazīstamiem cilvēkiem, tajā vakarā Laura ar saviem biznesa partneriem svinēja veiksmīga darījuma noslēgšanu, pie galdiņa valdīja jautrība......Jāni no viņa domām izrāva Zanes piezīme: "Ko tu vari uz turieni skatīties, es nevaru izturēt, ka viņa tur ir!", Jānis samulsa un atcirta: "Bet mes taču tagad viņas dēļ neiesim projām, kā tu domā?" Zane pazina, Jāņa bijušo mīlestību un viņai bija nepatīkami atrasties ar Lauru vienā telpā, varbūt kaut kur sirds dziļumos viņa nojauta, ka viņiem kaut kas ir bijis vai vienkārši tā bija priekšnojauta, viņai tracināja, ka Laura ejot garām pasveicināja Jāni un viņš atņēma sveicienu, Zane apvainojās. Šis vakars bija neizdevies, viņi pārradās mājās un Jānis mierināja meitene, teikdams viņai skaistus vārdus, par to, ka viņa ir viņa dzīve un kas bijis tas bijis, bet Zane taču redzēja visas Lauras viltības ko viņa centās darīt lai Jānis pievērstu viņai uzmanību. Viņi sāka strīdēties, Zane pārmeta viņam pagātni, it kā jau Jānis nebija devis iemeslu būt greizsirdīgai, bet sievietes tomēr jūt, ka kaut kas īsti labi nav. Naktī Jānis nevarēja aizmigt, viņam acu priekšā un domās rādījās Laura, viņš it kā saprata kā pēc viņu ilgās kopdzīves ir grūti tā viņu pavisam izsvītrot no dzīves, bet to pieprasīja Zane un tas taču ir loģiski, ja tu esi izšķīries, tad taču ir jāpārvelk svītra pagātnei. Bet kas bija tā stīga kas viņus tomēr vienoja, "īstā mīlestība", "veca mīlestība nerūs", vai tā būs visu mūžu, ka tomēr viņš būs iedalījis savā dzīvē viņai vietu.

........tajā naktī arī Zanei šaudījās visādas domas, viņai bija naids pret Lauru, it kā jau viņai nebija iemesla, vismaz tā viņa domāja, bet kaut kāda nepatika bija pret Lauru, Zane nevarēja saprast, kā viņš vel ar viņu var sveicināties ar bijušo draudzeni, protams, ka Zane nezināja par viņu tikšanos, tas noteikti būtu nepiedodami, bet tā kā viņa bija sadusmojusies tikai par to, ka viņš viņu pasveicināja, tas tika piedots un aizmirsts, viņi dzīvoja tālāk.

Kādu dienu nu jau pēc kāda laiciņa Jānis bija nolēmis aiziet pasēdēt vakarā pēc darba ar saviem bērnības draugiem pēc darba iedzert pa kausam alus, Zane tajā vakarā arī gāja ar savām draudzenēm nosvinēt kādas draudzenes meiteņu atvadu ballīti, jo viņa bija nolēmusi precēties, vienu vārdu sakot, tajā vakarā viņiem nebija ieplānots būt kopā. Pēc darba puiši satikās krogā, tā kā nebija sen tikušies, tad runājās, laiks gāja, alus tika dzerts, pēkšņi Jānis sajuta roku pieskārienus uz saviem pleciem, apgriezies apkārt viņš sastapās ar Lauras acu skatienu, "sveiki" jautri smejoties ierunājās Laura, Jāņa attieksme pret meiteni atkal bija draudzīga.......kas tas atkal bija? Alkohols, attiecības, kas turpināsies mūžīgi, kas tas bija kas viņus vienoja??? Blakus stāvošā Lauras draudzene koķetēja ar Jāņa draugiem, kuri aicināja pievienoties viņu kompānijai. Jāņa draugs uzsauca Jānim, "vai tad savējo draudzenīti neaicināsi pievienoties mums?", tikai tad viņi atkal it kā pamodās no savas kaut kādas iekšējās pasaules un Jānis strauji cēlās kājās un piedāvāja meitenei savu krēslu, Laura apsēdās graciozi pārliekot savas garās kājas vienu pāri otrai, Jānis nosēdās blakus, vakars turpinājās, Jānis bija iedzēris un atkal neko nedomāja, viņam bija tikai viena doma kā ar Lauru nozust kādā tumšā stūrīti, uz šīm domām viņu protams pavedināja pati Laura, ar saviem pavedinošajiem skatieniem, žestiem un savu uzvedību, arī viņas doma bija tikai viena, protams, viņa ļoti labi zināja, ka šis vakars ir viņas, viņš bija viņas, tas bija redzams, varēja tikai vēlēties ko vairāk, viņa vēlējās viņu atgūt pa visam, bet vai tas viņai izdosies to, protams, laiks rādīs - gadi, vai viņai pietiks pacietības, vai viņa nevēlēsies savu dzīvi, bet viņa apzinājās, ka viņas vienīgais vīrietis, kurš varētu būt kopā ar viņu bija viņš, blakus sēdošais Jānis, kurš arī bija visus tos sešus gadus kopā ar viņu, priekos un bēdās, tikai viņa bija pati vainīga, ka viņu attiecības izjuka, tāpēc viņā iezagās maza cerībiņas liesmiņa, kas viņu pavadīja visu šo pusgadu kamēr viņi bija šķirti, ka viņai tomēr ir cerība, viņu atgūt, lai arī tas viņai prasīs varbūt gadus, bet tas viņu nespēja satraukt, viņa pagaidīs, viņa pat bija gatava samierināties ar to ka viņam ir citas attiecības, pat ja viņam pēc Zanes būs vel citas, viņa gaidīs, tikai kas bija tas, kas viņu darīja tik pārliecinātu par sevi, par Jāni, vai tas ka viņi bija pazīstami sen, vai viņa nebija iedomājusies par to, ka viņš varētu aizbraukt dzīvot citur, vienkārši pazust no viņas dzīves, par to gan viņa nebija iedomājusies............

Laura ieskatījās Jāņa acīs, viņš aplika roku ap viņas pleciem un no malas skatoties uz šo pārīti, likās ideāli, viņi bija kā radīti viens otram, viņi bija pat nedaudz līdzīgi, Jānis nekad nebūtu aizgājis no viņas, viņš bija domājis savu dzīvi saistīt tikai ar viņu, neviens no draugiem, radiniekiem, nevarēja iedomāties ka šie mīlnieki varētu izšķirties, tikai Jānis nevarēja izturēt viņas valdonīgo raksturu, tas arī izjauca viņu attiecības, bet, ja tā padomā tas taču nav trakākais iemesls kādēļ šķirās, arī to apzinājās Laura un noteikti ka arī pats Jānis, bet viņš nez kāpēc centās izspraukties uz priekšu un neatgriezties, tai pašā laikā tomēr it kā nejauši, bet viņi satikās un tad nespēja viens no otra atteikties, bet tad kad atkal bija šķirti, tad viņš sievietēs meklēja ideālu pretēji Lauras raksturam, un varbūt tas bija tas mīnuss viņa turpmākajās attiecībās, jo, viņš vairs nepieļāva, ka viņu kāda komandēs vai ja kaut ko neļaus darīt to ko viņš bija iecerējis.
Pie galdiņa bija jautrība, tikai Laura ar Jāni bija nozuduši, viņi kaislīgi skūpstījās Lauras mašīnā, bija atkal pienākusi Lauras laimīgā stunda, viņa bija ar Jāni, viņi pārgulēja................Vai tā bija pēdējā reize, kas to lai zin, varbūt arī, bet, kas zin....dzīvē viss tik ļoti mainās, kā veidosies viņu dzīve???????

Varētu pat teikt, tas jau ir cits stāsts, kurā Laurai vispār nav nozīmes Jāņa dzīvē, bet varbūt viņai ir piešķirta galvenā loma, kā izveidojās Jāņa attiecības ar Zani, vai viņi ir kopā? Atbildēšu Jums, viņš izšķīrās no viņas, bet kā jau iepriekš rakstīju, tas būtu cits stāsts............Varbūt jums radīsies jautājums, kādu lomu spēlēju es Jāņa dzīvē, ka es esmu uzrakstījusi šo stāstiņu, kas es esmu? Jums atliek vienīgi minēt, vai nu es esmu pati Laura, Zane, vai varbūt viņa tagadējā sieva vai draudzene, vai vērotājs no malas, bet tas taču nav svarīgi, bet varbūt tas viss ir izdomāts, jo šādas situācijas taču noteikti nav svešas, vienīgais ko es gribēju saprast rakstot šo stāstiņu kāpēc tiek pieļautas attiecības ar bijušajām draudzenēm, vai visiem kuri ir dzīvojuši kopā vairākus gadus izšķiroties, tas cilvēks tomēr nevar palikt SVEŠS, kaut gan ir cilvēki kuri izšķiras un uz bijušajām attiecībām pat neatskatās viņi iet tikai uz priekšu, viņus vilina tikai jaunais, nevis vecais...............Tā varētu spriedelēt ilgi un dikti, bet nu tāds nu bija mans stāstiņš.