Pamats

Ir brīži, kad zeme zem kājām pazūd... Kad vairs nekā nav. Cilvēki turpina iet pa ielām, putni - lidot, bet man nekā vairs nav. Kā tikai sāpes. Pamats ir pazudis un tukšums nekad neko citu nenes kā vien sāpes. Mēs varam smieties, līksmot, priecāties, bet tas jau nemaina faktu.

Kas ir zeme zem mūsu kājām? Tā nav tikai pīšļi, kuros krāšņi zied ziedi tur, kur mēs to neesam iznīcinājuši. Tas ir kas daudz, daudz vairāk. Tas ir pamats. Tā ir mūsu rašanās diena. Brīdis, kad ar skaļu izmisuma saucienu par rimtās drošības zaudēšanu mēs ierodamies šajā pasaulē. Tie ir mūsu vecāki. Tā ir roka, kas palīdz mums spert pirmo soli, un drošībā slēdz mūs katrreiz, kad esam krituši. Tas ir klēpis, kas ielaiž mūs smelties spēku, lai cik lieli mēs nebūtu izauguši un lai cik tālu mēs nebūtu aizgājuši prom neatkarīgi no virziena. Tā ir māte. Un tas ir tēvs. Skarbs vārds īstajā brīdī, kas atver durvis uz to patiesību, kurai mēs gribam izlauzties cauri paši. Jo tikai paša kļūdām ir kāda nozīme. Un tā ir tēva roka, kas palīdz piecelties un mātes sirds kas piedod vispirms jau šķērslim par mūsu neprātību, bez tam mums pašiem par mūsu pārsteidzību.

Mīlestība? Tā nav tas, kas visu vieno. Tā ir pati par sevi. Tā ir visur. Un vienalga vienmēr ir pilnīgi neatkarīga. Un viss turas kopā ne jau tāpēc, ka, kā stīga cauri vijas tam mīlestība. Bet gan tāpēc, ka mīlestība spēj būt pati par sevi, neatkarīga tajā visā. Katrā sīkumā. Katrā lielumā. Neitrāla. Viena pati. Tik maza. Tik liela.

Es esmu bez pamata. Pazaudējusi mātes un tēva roku. Es eju bez zemes zem kājām. Krītu. Ceļos. Joprojām bez zemes zem kājām. Tas pamats, ko esmu radījusi pati ir kā trausls ledus. Kā ledus, kurš netur neviena svaru, bet zem kura slāpst zivis. Tātad savā ziņā stiprs. Esmu trausla. Tā es jūtos jau ilgi. Trausla. Un ļoti, ļoti nogurusi. Bez spēka. Un ļaunākais, ka bez tā spēka, kas dotu spēku atdot savu nespēku. Uzvelt to uz kāda cita pleciem. Man tas ir jānes tālāk pašai. Tas ir apburtais loks. Kā aptracis ēzelītis, kas griež riteni prom no burkāna. Kāpēc? Kāpēc es nespēju vienkārši uzticēties, atmest visu nost un ļaut kādam nest tālāk. Tāpēc, ka es neticu, ka mani nepametīs. Ja jau to izdarīja tēvs un māte. Es, kas vienmēr visus no sirds ir centusies pārliecināt, ka tikai labais, ticība tam un darbi uz to, ir dzīvošanas vērti. Es neticu! Tāpēc mans ceļš ir tikai mans. Savādāk kādā brīdī man nebūs pat tā pamata, ko esmu sev radījusi. Jo, ja es kādam to uzticēšu un tikšu pievilta, tad es būšu uzticējusi arī savu plāno ledu un pārgājusi uz kādu citu pamatu, tātad pašai savas zemes zem kājām vairs nebūs. Un man ir bail, ka otrreiz es to radīt vairs nespēšu.

Tāpēc nelauzieties iekšā manā pasaulē. Lūdzu, neesiet ziloņi trauku veikalā. Es esmu tik trausla. Esiet saudzīgi!
Dzīve, lūdzu, ļauj man nostāties uz pamata. Dzīve, lūdzu, ļauj man izdzīvot ar to, kas man ir. Dzīve, lūdzu, dod man iespēju šos abus lūgumus apvienot!
Un cik ļoti man pietrūkst draudzīgas rokas. Pleca. Man nevajag daudz. Tikai brītiņu. Sekundi. Izjust, ka mani mīl. Mīl tādu, kāda esmu. Vienkārši mīl. Ar to neatkarības pilno mīlestību, kas vienkārši ir. Pati par sevi. Ir... Tikai to pašu roku, kas pieceļ. Kas dod atelpas mirkli. Mātes klēpi, kurā vairs tikai galvu varu ielikt. Manu pamatu. Mazu gabaliņu no mana sākuma. Klusu izjūtu līmeni. Mazliet citas dimensijas. Vai tiešām tas ir tik daudz?! Vai tiešām mēs visi, kas esam viens otram apkārt esam tik ļoti lielā sirdsiltuma badā, ka nespējam to sniegt reizēm tāpat vien...
Trausla... Šodien un jau kādu laiku esmu tik trausla... Neaiztieciet mani... Neskarieties klāt! Samīļojiet mani... Ļaujiet spert soli, kur būtu zeme zem kājām... tikai vienu soli... Lai es zinu kā tas ir... lai es varu izveidot to... dodiet man sākumu... vidus un gals es pratīšu būt pati.

p.s. lūdzu visus gudros padomus paturiet pie sevi... šis te ir vienkārši kāda vakara pārdomu teksts... tā sakot, tas bija sen un nav taisnība...;)