|
|
Pieķeršanās
| autors: sajuuta |
lasīts 10089 reizes |
komentāri: 62 |
Fui! Es nevaru! Līdz izmisumam un asarām. Vēlos izbeigt visu šo bezjēdzību.
Beigt! Nē, ne jau ar pašnāvību, bet jaunu dzīvi - pilnīgāku un tai jābūt
vieglākai, kaut gan pašlaik iedomājoties, tā šķiet neizturama, spiedīga
un stingra...
Tā ir atteikšanās. Kāpēc tā būtu vajadzīga?
Vai esat ievērojuši, cik akli esam savā dzīves ceļā? Akli, jo skatāmies
tikai uz to, kas tuvumā, uz to, kam materiāli skaidrs un acīm redzams, racionālam
prātam aptverams veidols: labajā pusē ir kartupeļu vagas, un viens pirksts
man pielipis lakstājiem - dārzeņi ir tik labi, kā nekas cits šajā vienreizējā
pasaulē, bet dažus metrus tālāk ir ābelīte ar pasakainiem augļiem, kuriem
piestiprinājies mans otrs pirksts. Neatrausi! Kreisajā pusē ir mans jumts,
kuru (striķī piesietu) velku sev visur līdzi, jo zem tā es atrodu savu
siltumu, atbalstu, patvērumu no šausmu un draudu pasaules; tas ir mans dārgums,
sūra ceļa alga un personīgais īpašums. Zem jumta varu paslēpties, kad
uzlido šausmu putni vai garām iet kāds jocīgs, šaustīgs ceļagājējs. Pamēģiniet
tikai aizskart manu jumtu! Zilu aci dabūsiet! Vai! Un tad vēl varu atļauties
iet pa savu ceļu un vākt bagātības. Vākt, krāt un par tām iegūt visu, ko
pirksti iekāro... Īsts prieks! Ej nu, saskaiti! Cik ir to pirkstu, kas kļuvuši
neatraujami pieķērušies šiem savākumiem? Daudz. Un tad vēl un vēl... kā
mani pirksti tik neaug, nestiepjas un neaizstiepjas, lai pieliptu pie kaut kā...
Neaptverami! Cik ir to pirkstu, kuri sastiprinājušies ar ceļmalu labumiem?
Tie kļūst aši, knaši augoši un nadzīgi pret garāmgājējiem, un ar līdzgājējiem
arī tie veido saiknes. Un vēl daudz un daudz kas, kam pirkstiņi alkst pieķerties,
pieaugt un tādā stāvoklī palikt mūžīgi...
Pirksti jūtas aplaimoti, kad izveidojuši saiknes, taču ceļa virsma, pa
kuru virzāmies uz priekšu, ir nelīdzena, grubuļu pārpilna, neaptverami
traucējoša un kāpēc tik ļoti manus priekus graujoša? Akmeņi, kuri pagadās
zem manām ceļinieces kājām, liek klupt, krist, un tad, lai nesasistu galvu,
man jāatrauj kāds pirksts no kāda objekta, lai pasargātu sevi no
ievainojuma. Un kļūst tik sāpīgi, kad, atguvusies pēc kritiena, aptveru, ka
pirksts vairs nevar baudīt prieku, tāpēc asaras birst kā trakas un slapina
mana ceļa smiltis, tādejādi radot dubļus... Un akmeņi, zem kuriem man jāklūp
ir daudz ( jocīgi - jo vairāk garo pirkstu, jo vairāk akmeņu), asaru birdināšanas
sāpīgās procedūras - biežas, un pa dubļiem paiet grūti. Šļurkājamies,
slīgstam un grimstam, šmulējamies un lamājamies. Citi ceļa gājēji spējīgi
radīt pat purvu, kurā beigu beigās arī nozūd. Izbeidzas.
Kāpēc vajadzīgas šīs asaras? Asaras, kuras veido dubļus un purvus? Lai
neraudātu, mēs varētu neaudzēt pirkstus tik garus un nelipt klāt visam, kas
derīgs, smuks vai labs, nu tāds - zemescilvēka prieku nesošs, bet tā vietā
ar visu cilvēka plaukstu - cienīgu un drošu - paņemt, kas vajadzīgs... Un vēl
mēs varētu mēģināt skatīties nedaudz tālāk un plašāk, saprast, ar ko
saistīti mūsu ceļi...
|
| << atpakaļ |
|
| Komentāri [0-20] |
|
| Neticigaa |
2003-02-03 18:30:43.467 |
| Taa jau vienmer ir bijis kam veselu bumbu ir vieglaak panest nekaa dalju bumbas, un visi tie pirksti neatvairaami censhaas saveidot akaart ideaalu mazu bumbinju savu ideaalo vidiiti un tiko kas ierastais, kaads melu grauds izkriit no bumbas mozaikas un iekshaa iespiid patiesibas starinjsh, visa miesa deg saapes ..asaras...pieradums un nekas vairaak lietas cilveeki priekshmeti un dziivas miesas, kas ir tik eerti lietojamas, bet reti kura vai vispaar kaada var iejaukties muuzu dziviiitees.... |
| sabiine |
2003-02-03 18:49:50.467 |
| nu, skaisti. bet zini, bez piekersanaas nevar. kaut sunim, bet vajag piekerties, citaadi ir gruuti dziivot. |
| whitesnake |
2003-02-03 20:38:36.670 |
Labs staastinjsh ar skaidru pieeju probleemai.
Muusdienaas tieshaam sabiedriiba paaraak piekjeras materiaalajaam lietaam, neprotot atshkjirt lietu kaa veidojumu un lietu kaa simbolu veelamajaam sajuutaam un iecereetajiem meerkjiem. Taa vietaa, lai akcepteetu savas vajadziibas un rastu ieksheejo briiviibu, cilveeks bez maz vai ar zobiem iekjeras konkreetaa lietaa, kuru vinjsh personificee kaa savu patveerumu. Tomeer tie ir tikai maldi. Kameer pirksti negraabstiisies gar visaadiem primitiiviem labumiem, tikmeer nebuus iespeejas ieskatiities aciis patiesiibai.
Akmenji, kas pagadaas celjaa, nebuutu uztverami kaa bieds, bet gan kaa paarbaudiijums. Nevienam cilveekam netiek uzlikti taadi paarbaudiijumi, kurus vinjsh nespeej izdziivot un atrisinaat. Pie tam stipru cilveeku gruutiibas padara veel stipraaku, bet vaaju - veel vaajaaku.
Ljoti jauki, ka raksta beigaas tiek piedaavaats risinaajums, nevis tikai konstateeti fakti. Pilniigi piekriitu, ka cilveekam vajadzeetu nelipt klaat visam, bet ar droshu plaukstu panjemt tieshaam nepiecieshamo, kaa arii skatiities taalaak, plashaak... Cerams, ka autores paardomas liks cilveekiem aizdomaaties un varbuut ieguut kaadu veertiigu domu graudu:)
To Sabiine : Ne jau sunim vajag piekjerties, bet gan laabveeliibai, uzticamiibai, padeviibai, miiljumam, kas izstaro no shii kustonja:)
To Neticigaa : Ja deelj patiesiibas starinja visa miesa deg saapees, tad taa jau ir ljoti nopietna probleema...
|
| zairo |
2003-02-03 23:19:48.483 |
Piekriitu Sabiinei, ka bez piekjershanaas nav iespeejams. Tiaki piekjeroties, pieradinot un ljaujoties tikt piradinaatiem, mees ap sevi veidojam sarezhgjiito, bet VIENREIZEEJI interesanto attieciibu pasauli... Atceries Mazo Princi un Lapsu?! Atceries Rudzu lauku?! Shajaa tik vienkaarshjaa pasakaa ir ieguldiita aarkaartiigi veertiiga patiesiiba. Ja mees nepieskaartos lietaam - mees taas nesajustu. Ja mees nejustu - vai tad mees dziivotu? Tieshi sajuutas ir muusu dziiviibas apliecinaataajas.
Tas pats ir attiecinaams arii uz neliidzeno celju, apdauziitaam kaajaam un gruutiibaam, dubljus brienot... |
| nytrox |
2003-02-04 01:11:18.717 |
...hmmmmmmmmm ...skumjas mani šodien pārņēmušas ...pieķeramies?!?! ...kam mēs pieķeramies??? ...kāpēc to darām?!!!?
...lietas!?! arī lietām mēs pieķeramies ...kaut gan cenšos to varis nedarīt. Kāpēc? ...tāpēc, ka lietas, kurām pieķeros, kā likums tiek saplēstas, salauztas vai kā citādi iznīcinātas...... bet to nosaukt par ko patīkamu es nemaz nevaru.
... cilvēki!! ...vai es tiem pieķeros??? ...atceros, kad vēl biju mazs, sapņoju ...nē, ne sapņoju, bet murgoju - viss, kam es biju pieķēries ...visi mani draugi ...viss, pilnīgi viss vienkārši pazuda ...tā pamazām es paliku gluži viens ...pat apkārt esošā pasaule sabruka ...sajūta bija tāda, ka to visu man atņēma "ļaunums", kas savā neredzamajā formā, par neesošu padarīja visu ...neaprakstāmi šausmīga, druasmīga pretīga sajūta mani pārņēma ...kad sajutu, ka no savas iznīcības esmu tikai mata tiesas attālumā, pielēcu gultā sēdus ...jutos tik slikti, ka tai naktī vairs gulēt nespēju. ...pēc kāda laika atkal sapņoju to pašu sapni, tikai šoreiz es zināju, kas grasās notik un visiem spēkiem centos to novērst ...lai kā es arī centos, man neizdevās to apturēt .... atkal nonācu līdz tam, ka paliku viens... ...bet tad es sajutu, ka tas ir MANS sapnis, MANA PASAULE, es cīnīšos... un neviens, pat ne lielākais ļaunums, to nespēs man atņemt ...un es izdarīju visu, ko varēju ...pēķšņi viss, kas bija zudis, tapa atgriests ...tai pašā mirklī piecēlos, sajutu īsu laimes mirkli, pasmadīju :)), jo kā nekā tikko atguvu visu, ko biju zaudējis... ....un tad es aizmigu....
... pieķerties kādam ..diemžel vai arī par laimi(kā nu kurā situācijā), neviens man nespēs aizliegt. ...vai to vajag? ...vajag. ...tikai kam un kāpēc pieķerties, jāizlem katram pašam.
pS. ...hmm, kamēr te rakstīju, pats sev atkal radu dažas atbildes......
...to autors(sajuuta) ...jauks raksts :))) |
| PitonsO |
2003-02-04 01:12:55.640 |
Nu bet tomeer leenaam jau uz priekshu tiek tikts
Viss jaameera zinaamaa laika posmaa, atskaitot siikas svaarstiibas - taa ir vienkaarshi modelja iipatniiba - fakts, ar kuru mieriigi var sadziivot, |
| Sniegaroze |
2003-02-04 19:13:06.310 |
| Pieķeršanās kaut kam - lietām, sunim, kaķim, cilvēkam - nav nekas slikts, tas ir dabiski, un tā tam arī būtu jābūt. Citādi mēs pārvērstos par radībām, kam nav nekā mīļa un dārga, kas atļaujas sadragāt, sabradāt savā ceļā visu. Slikti ir, ja pieķeršanās pārvēršas atkarībā, kad vairs nespējam būt bez kaut kā - bez lietas, bez cilvēka. Tad mēs pazaudējam sevi, un tas ir vislielākais zaudējums, ko vien var piedzīvot. Un grūti atgūstams, ja vispār ir atgūstams... |
| zjurkuleens |
2003-02-04 22:57:37.950 |
| taada ir taa muusu dziive,mees to varbuut veelamies mainiit ,bet patiesiibaa apzinjaa taanaav...jo viss ir pierasts un bail mainiit ierasto...atrauties no visa ierastaa...no piekjershanaas pie ikdienas.... |
| Youth |
2003-02-06 11:29:05.873 |
reiz man bija liniaals, pavisam parasts- leets, katraa veikalaa atrodams. es to salauzu (nejaushi). es raudaaju (tolaik vairs nebiju nemaz ar tik mazs, bet tomeer raudaaju). es buutu vareejis nopirk veikalaa desmit citus taadus pashus lineaalus, kas aareeji ne ar ko neatshkirtos no salauztaa, bet es raudaaju. es raudaaju par maates daavinaato lineaalu.
kad tu izveido ar lietaam sho saikni, tad taas tev vairs nav lietas, kuras veikalaa maksaa 50 santiimu, 100 vai desmitu tuukstoshu latu. taas ir miilas atminas, piekershanaas, simboli, taas ir tavas izjuutas. kaapeec man iestaastiit sev, ka taas neko nenoziimee, ja taas man ir tik daargas. kaapeec es miilu savu suni (mazu kranci), savu maati, darugus, kuri nebuut nav ideaali, kuri visi kaadreiz man zudiis (buusim tachu mazdruscin reaali- diez vai mees visi dziivosim muuziigi). man saapees, es raudaashu, bet neviens mani nepiespiediis no taa visa atteikties. |
| Youth |
2003-02-06 11:52:34.187 |
atradu Aladina burvju lampu. paberzeeju, veeleejos, lai man buutu grezna maaja, garaazaa staaveetu jaguaars (kaadam mersis vai/un porshe), blakus perfekta (tavs skaistuma ideaals, vinai piemistu visas tev veelamaas rakstura iipashiibas)sieva, gudri, skaisti, miili beerni, lai maajaas peec tevis vienmeer ilgotos dobermanis (suns, kuru tu vienmeer esi veeleejies), lai nekad tas viss nezustu. vai nu es jutiishos laimiigs?
lietas par kuraam ir samaksaats ar asaraam, sviedriem un asiniim, lietas, kuras tu esi salasiijis brienot cauri purvam, ejot cauri brikshniem, kriitot un atkal celoties, liidz atnaak kaads, kas saka: "tavs celsh ir galaa, tava dziive ir galaa." taadas lietas vienmeer tev buus daargaakas un sirdij tuvaakas. |
| zairo |
2003-02-06 14:13:06.560 |
>to Youth ...skaisti pateikts! Traapiigi; te nu es Tev piekriitu.
"Lietu" (ja taa var teikt par it visu, kas mums ir apkaart?) veertiiba nav izsakaama un meerojama ciparos vai cenaas..., lietaam piemiit taada veertiiba, kaadu mees taam pieshkjiram.
Neviens nav tiesiigs aizraadiit kaadam, kursh kaa veertiigaako lietiu "daarglietu kastiitee" ir nolicis auklinjaa saveertu aabolu seeklinju krelles...
Hmm..., sanaaca jokaini :) , bet ceru, ka ideja skaidra! |
| viper26 |
2003-02-08 11:34:27.873 |
| Visi mees pie kaut kā pieķeramies,cits pie sava pēdējā cerību salmiņa,cits pie mīļotā suņa padevīgā acu skata,vēl kādam neatņemama ir tokai viņam vien zināmā sapņu pasaule.Tapē jau vien dzīve ir interesanta,ka mēs spējam izbaudīt tik daudz emociju.Kas gan būtu mēs bez prieka,bez sāpem,bez...Ar pilnu atbildības sajūtu varu pateikt to ,ka bez emociju pasaules mūsu dzīve būtu bezgala vienkārša,pelēka-nebūtu problēmu,arī šī oho portāla nebūtu.Tapēc arī pieķeršanās ,garo pikstu pielipināšana pie dažādajiem iekāres objektiņiem tikai padara mūsu dzīvi krāsaināku,krītot apdauzītie ceļgali tikai pavairo spītu cīnīties,virzīties uz priekšu.... |
| laydymarmelad@one.lv |
2003-02-09 14:24:54.530 |
| kas te vispar notiek |
| laydymarmelad@one.lv |
2003-02-09 14:24:59.450 |
| kas te vispar notiek |
| Travis |
2003-02-11 10:03:55.217 |
| Iepiipeejam zaali un pafilosofeejam...;) |
| Abased |
2003-02-11 20:19:22.997 |
Cik tas ir jocīgi...
Ir ļauži [pie tiem pieskaitu arī sevi], kas veiksmīgi māk no dzīves paņemt to, ko vēla sun veiksmīgi iegrozīt dzīvi sev vēlamājās sliedēs, pie tam vismotaļ sekmīgi apstrādā saskarsmi ar lietām [pie lietām pieskaitāms pilnīgi viss, kas gadās ceļā] tā, lai šīs lietas būtu atkarīgas no viņiem, nevis otrādi [kā apraksta Sajuuta]... līdz aro lietas kļūst par palīgiem, kas nerimstoši izpalīdz brīžos, kad visvairāk vajag... Viegli, ja kas, un patīkami dzīvot...
Un ir protams ļauži, kas top un kļūst par šīm lietām to augstāk aprakstīto ļaužu ceļā...
Smieklīgi...
Incanti tikai, kas liedz tiem otriem rīkoties kā tiem pirmajiem...
Varbūt vienkārši par maz pieredzes, zināšanu, pašapziņas un veselīga egoisma... kaut visdrīzāk ļaudis vienkārši nemīl un pirmām kārtām nemīl sevi...
|
| kalfonso |
2003-02-11 21:10:37.090 |
jums dariit nav ko?
|
| birdie |
2003-02-12 15:28:03.217 |
Reiz runāju ar kādu cilvēku, kuram pieder divi uzņēmumi atšķirīgās nozarēs. Viens jau nostabilizējies, otrs vēl "jānostāda uz kājām". Un viņš stāstīja, ka ar degsmi un aizrautību strādājot topošajā, bet tajā, kur viss iet "kā pa sviestu", neesot vairs interesanti...
Kā jau saprotams, nekāds baskājis nav, bet arī runāja par nepieķeršanos.
Kam? Tam, kas tev pieder šodien, kas tu esi šodien, ko zini šodien, jo dzīve visu laiku iet uz priekšu. Ja neesi gatavs celties un iet, tā var paiet garām. Un kā gan izskraidīsi dzīves līkločiem līdzi, ja esi apkrāvies ar veselu vezumu "mīļlietiņu"? Es nedomāju tikai priekšmetus, bet arī nevajadzīgas, slimīgas pieķeršanās, atmiņas, nepiedotas pārestības, iedomas, ka esi pats, pats gudrākais, skaistākais, nu vispār -"krutākais/(-ā)" u.t.t.
Un tā, kas patiesi dārgs, nevar būt vezumiem. Tam jāietilpinās vienā sirdī. Manuprāt.
Arī pašai bijis līdzīgi. Kad esmu spējusi atdot to, par ko ar asarām un sviedriem maksāts, esmu spējusi arī paspert lielu soli uz priekšu dzīvē. Kamēr turos, krampjaini ieķērusies savā "krāmu maisā", dzīve traucas garām kā ātrvilciens...
Bet tas, kas patiesi dārgs, ietilpst vienā mazā sirdī. |
| vijole |
2003-02-14 15:28:23.170 |
Bet ja piekkeries tam vienam, nnem to ar lielu roku, ar visu plaukstu...un tad pazaudee to.. ???
Un vai tad asaraam ir robezhas?Un vai sho akmennu un bedru cella nav par daudz?Tu kriiti un celies, centies saprast kaadeel tu kriti, iedzillinies tajaa, nonaac pie jaunaam atzinnaam un gudriibaam, un tad atkal tu kriiti, un atkal guusti jaunas domas un iespaidus, un kriiti un celies, un kriiti un celies...un vai tam ir gals?Vai ir gals jaunaam patiesiibaam , ko ieguusti dziives cellaa? Un tik biezhi taas nostaajas pretrunaa viena otrai..un tad es apjuuku, un liekas no dziives vairs nesaprotu itin neko. |
| birdie |
2003-02-14 15:53:09.500 |
To vijole: Mēs, šķiet, tuvumā slikti redzam. Tikai, kad pagājis kāds laika strēķis, visu, kas bijis redzam citādāk, nekā tad, kad esam tajā visā iekšā. Notikumi ar laiku izkārtojas vienā bildē un, mazliet atkāpjoties, var redzēt, ko LIELAIS MĀKSLINIEKS gribējis mums ar mūsu dzīvi parādīt...
PARĀDĪT, nevis pastāstīt vai ieskaidrot. Bet, kad ieraugi, iekšā kaut kas "noklikšķ", un neko vairs nav jāsaprot, tu vienkārši visu jau zini. |
|
|
|
|
|
|
|
