Attiecības ar precētiem vīriešiem - kādēļ?

Tik daudzas reizes esmu uzdevusi sev šo jautājumu, tikai atbildes nav. Un kā sitiens pa galvu bija kāda vīriešu kārtas pārstāvja izbrīnīts jautājums - "bet kādēļ jūs pašas piekrītat? Ko tad jūs vēlaties saņemt, ja iepriekš jau zināt, ka neko nesaņemsiet? Kādēļ izvēlaties attiecības bez nākotnes tā vietā, lai mēģinātu atrast kādu ne tik bezcerīgu gadījumu?" Tajā mirklī es tiešām apstulbu un sāku taisnoties, izmisīgi savā prātā un atmiņās meklējot daudzmaz ticamus argumentus. Tobrīd es viņam atbildēju: "Izvēlas cilvēku, nevis tos apstākļus, kādi izveidojušies...", taču pēc tam es šai tēmai sāku pievērst uzmanību, raugoties no citas - objektīvas puses. Skatoties šeit, oho saitā - milzums daudz precētu ļaužu, kuri šeit meklē kaut kādu savas nepiepildītās dzīves daļu.... Vai arī tie, kuriem lai arī ir tā otrā puse, tomēr ielūkojas - a ja nu pēkšņi? Kas vada cilvēkus šajā - pēc sabiedrības priekšstatiem noteiktā nepareizā attiecību virzienā? Nav jau runa par morālo kaitējumu, neuzticību, krāpšanu utt., bet gan tieša interese - vai cilvēks meklē sev sarežģījumus it visā? Tas jau ir kā kuģiem, kuri tīšām skrien uz sēkļa - varbūt paveiksies, bet varbūt ne....

Stāsts sākās pavisam vienkārši - vismaz manējais. Iepazināmies darba jautājumos, sākām sarakstīties, sazvanīties, drīz vien tam sekoja arī romantiskas tikšanās un kopīgi apmeklēti pasākumi. To, ka viņš ir precējies, uzzināju uzreiz, taču tā kā toreiz man tas viss likās tikai viegls flirts, tad tikai pasmaidīju. Nopietnu nolūku nebija. Gāja laiks, burvīgais laiks, kad viss plaukst un asni šķeļas cauri zemei un katra diena kļūst arvien siltāka un zaļāka. Un arī mūsu savstarpējās attiecības kļuva arvien mīļākas. Modos ar viņa telefonzvanu un gāju gulēt ar mīļu īsziņu. Ik dienu saņēmu klēpjiem jauku vārdu "tu esi tas, ko meklēju, bet neatradu citur", "tikai tu mani pie dzīves uzturi" ....Saldi vārdi, teiksiet? O, nē, es tomēr tādus - tukšus un cukurtraukā atpazītu, bet šoreiz puisis likās pavisam citādāks. Līdz šim viņa dzīve bija ritējusi pavisam ierastā ritmā - draudzība studiju laikā, pēc gada kāzas un vēl pēc 2 gadiem .... bērns.... Aizvien labāks darbs, auto, dzīvoklis. Viss kā pēc grafika. Izskatījās, ka pie visa šī saraksta nāktos atzīmēt vēl vienu ķeksīti - "mīļākā". Iespējams, ka viņam tas būtu izdevies.... ja vien es būtu citādāka un tik viegli izbradāt savu dzīvi neļautu. Es prasīju uzmanību, rūpes, bet nedevos rokās - kā tāds putns, kuru nevar ielikt krātiņā, bet kurš lidinās, kur tīk. Pārnestā vai tiešā nozīmē tā arī bija - man bija darbs, karjera, sabiedriskās aktivitātes un tieši tādēļ es izvēlējos turpināt šo "nepareizo attiecību modeli", jo....man tas bija izdevīgi. Es saņēmu ziedus, dāvanas, dievināšanu, bet tas man neprasīja ziedot ne mirkli no manas neatkarības. Diemžēl tā nu ir mūsdienu sabiedrība, ka sievietes pašas spēj par sevi pastāvēt un nodrošināt savu dzīvi, tādēļ nevajag vairs kā sērdienītēm gaidīt, kad nu nāks princis, iesēdinās mersedesā un aizvedīs no tēva mājām. Šobrīd varbūt es teiktu, ka biju egoiste. Bet man ir izvēles tiesības, vai ne?

Tagad stāsta sāpīgākā puse. Protams, ka ar katru brīdi radās pieķeršanās un viens otram atklājāmies arvien vairāk. Apzinājos, ka nekad nevienam cilvēkam nekad tik daudz netiku teikusi, taču mūsdienu virtuālā pasaule spēj aizstāt pārdomu uzticēšanu ar lodīšu pildspalvu dienasgrāmatai. Rakstījām dzejoļus, līdz ar ikdienišķām sarunām apmainījāmies arī ar dziļākām pārdomām. Dvēselisko tuvību viņš atrada manī, nevis tur, kur tam vajadzētu būt. Reiz viņš atzinās, ka ar sievu nespējot tā runāt. Nespējot teikt to, ko man. Daudz atklātāk un tiešāk. Reizēm viņš nostājās un domīgi noraudzījās manos spriedelējumos, it kā aiz stikla sienas. Viņš zināja, ka nekad nespēs atstāt savu tagadējo dzīvi. Viņš bija tā audzināts. Un es to zināju.
Šādi stāsti ir skaisti, romantiski un iesaistītās puses smeldzīgi var stāstīt stundām par savu sāpīgo laimi. Daudz nosodīs. Daudzi nogrozīs galvas - ak, ko nu te ņemies.... Un kur tad ir tā sieviete, kura nēsā zelta stīpiņas otru exemplāru. Jā, viņa .....sieva. Pilnīgs pretstats man. Es reiz jautāju - kādēļ viņš tā rīkojas. Un atbildes būs tikpat, cik cilvēku. Manā gadījumā atbilde bija - "sākumā jau bija viss - neatkarība, bet mīlestība, patikšana, bet ne atskaitīšanās un viss, kas piederas laimīgai ģimenes dzīvei. Taču tad sākās scēnas, kurām nebija ne mazākā pamata. Sākās histērijas un ierobežojumi...." Neatceros, kā viņš turpināja tekstu, bet sapratu viņu gan - sievietei, sēž mājās un auklē bērnu, kamēr vīrs arvien kāpj pa karjeras kāpnēm, ir jābūt ļoti gudrai, lai prastu sevi cienīt un vīru noturēt. Vismaz tā domāju es, skatoties sava drauga skumjajās acīs. Un vienmēr es zināju, ka bērns viņam ir viss.... Viss, cik vien vīrietim kaut kas var nozīmēt. Es zinu, ka daudziem tā ir, nenoliedzami. Es viņu cienīju par to, ka viņš prata sevi savaldīt. Es nekad nedabūju visu, jo viņa prāts vienmēr bija tur - pie mazā puikas....

Kā tas viss beidzās? Vai kam tādam reiz var pielikt punktu?
Risinājumi ir divi, jūs teiksiet - viņš klausīs sirdij un aizies pie tā, ko viņam vajag, jo dzīve ir tikai viena un kā teikusi viena mana paziņa - "ar bērnu varbūt kopā arī nedzīvojot ar viņa māti". Otrs - klausīs pienākumam, sabiedrībai un apkārtējiem. Paliks tur. Nesāks neko no jauna, jo nav jau garantijas, ka būs kas citādāks. Neuzņemsies sarežģījumus, jo var no tiem atteikties. Nolaidīsies no mākoņiem un stāvēs uz ceļa, pa kuru nācis.

Nav svarīgi, kāds bija mūsu gadījums. Svarīgi ir tikai jautājums - kādēļ mēs pieļāvām, ka tas vispār bija tāds GADĪJUMS.....

P.S. Stāstam noteikti būs turpinājums - cits stāsts.... Ar citu saturu, bet risinājumi tik un tā paliks tie paši divi.....