Starptautiskās attiecības

1994.gada oktobra beigas. Ar kori esmu Spānijā, lai piedalītos starptautiskā konkursā, bet ne jau par to ir mans stāsts. Stāsts ir par mīlestību, par savādu mīlestību. Varbūt par tādu, par kādu raksta grāmatās. Viņš bija astoņus gadus par mani vecāks. Iepazināmies, kad ar kori devāmies uz konkursa noslēguma balli. Ievēroju viņu jau pašā sākumā, kad viņš ar citiem spāņiem iekāpa autobusā, lai dotos uz balli kopā ar mums. Gara auguma, tumšiem matiem, tumšām acīm. Spānis. Teikšu godīgi, nav grūti iemīlēties tik izskatīgā puisī.

Liekas, ka tas bija tikai vakar, kad šķīrāmies tikai pēc dažām kopā pavadītām dienām. Bet tā bija mīlestība; varbūt no pirmā acu uzmetiena. Raudāju visu atpakaļceļu uz mājām. Pēc tam sekoja telefona zvani, vēstulītes, kuras neesmu izmetusi vēl šodien. Tad sarakste pārtrūka. Vienkārši bija ļoti grūti uzturēt kontaktus, jo mūs šķira attālums, naudas problēmas utt.

2000.gada jūlijs. Atkal ar kori dodamies uz konkursu Spānijā, tajā pašā pilsētā. Esmu jau pirms mēneša izsūtījusi vēstuli uz Spāniju savam neaizmirstajam spānim. Ceļš līdz Spānijai man bija trauksmes un gaidu pilns. Nekādi atgadījumi ceļā nespēja novirzīt manas domas no iespējamās tikšanās. Sāpīga gaidīšana. Tik ļoti sāpīga, ka nespēju vairs ne ēst ne gulēt.
Tiek sasniegts galamērķis, nodziedāts konkurss, daži koncerti. Šausmīga sajūta visu laiku starp cilvēkiem meklējot pazīstamo spāņu puisi. Man jau sāk griezties galva, liekas, ka visi cilvēki ir vienādi. Es baidos, ka pēc sešiem gadiem varētu viņu pat nepazīt. Varbūt viņš ir precējies, varbūt par mani vispār aizmirsis. Bailes no skarbās patiesības ir atņēmušas man dzīvesprieku. Domas lido tikai ap viņu vien.

Pienāk pēdējais koncerts, vēl dažas stundas un man kopā ar kori jāsēžas autobusā, lai brauktu uz mājām. Pēdējā dziesma, koris noiet no skatuves. Es eju pēdējā. Acis jau pildās asarām. Te pēkšņi es uzgrūžos milzīgam rožu pušķim. Neko neredzošām acīm atvainojos un steidzos ātrāk nokāpt no skatuves. Stipras rokas sagrābj mani, spiež sev klāt. Es paceļu acis un man liekas, ka šis nu ir tas brīdis, kad varētu mirt no laimes. Viņš, tomēr viņš ir atbraucis!
- Piedod, ka agrāk nevarēju atbraukt, - Tomass skatās uz mani tik savādi, jūtu, ka viņa augums trīc.
- Nekas, es tāpat nespēju noticēt, ka redzu tevi, - saku tik klusi, nespēju parunāt, tā sajūta vienkārši nav vārdos izsakāma.
Viņš ved mani cauri visai koncertzālei, kora meitenes smaida, jo viņas jau zina, ka Tomass jau pirms koncerta ir sarunājis, ka es uz Rīgu lidošu dažas dienas vēlāk, arī manas mantas jau no autobusa ir izņemtas. Bet es par to nemaz nedomāju, es ļaujos mirkļa burvībai.
- Kurp mēs ejam? -jautāju
- Uz vietu, kur pavadīju visus šos sešus gadus, kad man bija grūti, kad domāju par tevi, - noslēpumaini atbild Tomass.

Mēs steidzamies caur tumsu, steidzamies, it kā varētu kaut ko nokavēt. Man vēl jo projām mugurā skaistā vakarkleita - koncerttērps, un rokās lielais rožu pušķis. Mūsu rokas sadotas kopā tik cieši, ka delnās asinis pārstājušas riņķot. Mēs nerunājam, mēs skrienam. Kurp, es to vēl nezinu. Tālumā dzirdamas viļņu šļakatas, tas ir okeāns. Mēs traucamies lejup pa garām kāpnēm un nonākam okeāna malā. Riet saule. Viļņi šķeļas pret netālu esošajām klintīm. Mēs skrienam ūdenī. Apstājamies, kad jūtam, ka ūdens jau sniedzas mums virs potītēm. Stāvam viens otram pretī, es redzu Tomasa acīs asaras
- Es vairs necerēju tevi satikt. Man bija bail tev rakstīt, jo domāju, ka esi mani aizmirsusi, - Tomasam aizlūzt balss.
- Es vienmēr esmu par tevi domājusi, ilgojusies pēc tevis. Es nekad nespētu tevi aizmirst. - arī es raudu. Bet tās ir laimes asaras.
Viņš piekļauj mani sev klāt, mēs ejam gar krastu. Apsēžamies uz kāda liela akmens. Saule jau gandrīz iegrimusi jūrā, tas ir skaistākais, ko jebkad esmu redzējusi. Vējš pieņemas spēkā. Te pēkšņi sāk līt, mēs skrienam.
-Tomas, mums jādodas atpakaļ uz pilsētu, mēs galīgi samirksim, - es saku.
- Pacieties, drīz būsim sausumā.
Mēs skrienam augšup pa kādām trepēm, kuras līdz šim nebiju pamanījusi. Priekšā liela māja. Tomass mani paņem uz rokām un nes pēdējos pakāpienus līdz mājas durvīm.
- Tomas, kam ir šī māja? - jautāju.
Viņš man netabild. Kad Tomass atver durvis, mēs ejam iekšā.
- Tā ir mana māja, es uzcēlu to tad, kad sapratu, ka mieru sevī es varu rast tikai okeāna krastā,- saka Tomass, - man tik ļoti tevis pietrūka.
- Vai vēlies apskatīt māju? Bet vispirms pārģērbsim sausas drēbes.
Tomass aizsteidzas un pēc mirkļa atgriežas ar diviem peldmēteļiem rokās.

Mēs pārģērbjamies. Tad kāpjam uz mājas otro stāvu.
Redzu daudzas durvis un man patiesi interesē, kas atrodas aiz katrām no tām. Tur ir darbistaba, viesistaba, kamīnzāle un vēl dažas istabas.
Tad mēs ejam pa mazu šauru gaitenīti, kura galā atrodas vēl kāda istaba. Dzirdu, ka aiz šīs istabas durvīm skan klusa mūzika. Tomass noslēpumaini ver durvis vaļā un pats paliek stāvot uz sliekšņa. Es ieeju iekšā un nu man viss kļūst skaidrs. Pie sienas ir palielināta mana fotogrāfija gandrīz pa visu sienu, citas fotogrāfijas izvietotas kur nu kurā. Pār krēslu pārmests man vecais džemperis, ko pirms sešiem gadiem aizmirsu kādā bārā, kur bijām kopā. Uz galda liela lādīte ar visām manām vēstulēm. Tikai tagad saprotu, kas tā ir par dziesmu, kas skan. Dziesma, kas toreiz bija mana mīļākā dziesma, toreiz pirms sešiem gadiem. Liekas, ka esmu atgriezusies pagātnē. Tomass stāv pie durvīm un vēro mani. Nespēju saprast, kā var būt pasaulē tāda mīlestība. Es redzu plauktos grāmatas. Visas manas mīļākās grāmatas, tikai angļu valodā. Es apgriežos un skrienu pie Tomasa. Apskauju viņu, raudu, jo nekad neesmu izjutusi ko līdzīgu.
- Kāpēc tu to visu darīji? - jautāju
- Es gaidīju tevi. Būtu gaidījis kaut visu mūžu. Šī ir tava istaba, kur katra lieta man atgādina par tevi.
- Ak Tomass, - es nopūšos un piekļaujos viņam ciešāk klāt. Paveras Tomasa peldmētelis un uz viņa kakla es pamanu ķēdīti, bet uz ķēdītes…mazu sudraba gredzentiņu, kuru pati iekāru šajā ķēdītē pirms sešiem gadiem…

Īstenība vai sapnis. Neteikšu. Jo man bija prieks dalīties tajā ar kādu. Raudāju to rakstot. Varbūt citiem arī tas sagādās prieku. Tas ir kaut kas tāds, ko nemaz nevar īsti aprakstīt, sajūtas, kas mani pārņem skatoties vecas fotogrāfijas, kuras uzņemtas pirms sešiem gadiem Spānijā, lasot vēstules, kuras domātas tikai man.