..pagātnes valgos.

Tas laikam būtu smieklīgi un banāli, ja nebūtu tik skumji un reāli. Nekad neesmu vēlējusies būt kāda no tām filmu varonēm, kas visu dzīvi to vien dara kā raud gaužas asaras pēc savas vienīgās nelaimīgās mīlestības un n-tos gadus gaida, kad viņš beidzot atradīs ceļu atpakaļ pie viņas.

Atceros, cik skaisti un romantiski likās filmās un grāmatās radītie tēli, kas visu mūžu neskatoties ne uz ko ir mīlējuši tikai vienu cilvēku – dzīvojuši, mīlējušies, precējušies, radījuši bērnus ar kādu citu, bet dziļi sirdī mīlējuši to vienīgo, klusi cerot, ka viņš tomēr kādā jaukā dienā atnāks un pateiks – piedot, ka tev bija jāgaida tik ilgi….te nu es esmu – piedod un ļauj man būt ar tevi kopā….skaisti, ne?
…diemžēl dzīve nav ne grāmata, ne kino. Tā gadījās arī man – taurenim/lidonim, kuram likās, ka viņš ir mīlējis (nu, kaut mazliet, kaut vai īsu brīdi, bet tomēr…) līdz uzdūrās uz tā (kā pats domā) īstā, nu, tāda - kā apcer grāmatās – vienīgā.

Viņš mani atrada pats un pats ietina savos tīklos (bet, varbūt es pati sapinos), un es pirmo reizi mūžā aizpeldēju …aizlidoju, jo viņš teica, ka tā drīkst, ka var un vajag…un pirmo reizi dzīvē es nepretojos, lai gan vajadzēja…aij kā vajadzēja! Vajadzēja, lai pasargātu sevi.

Nekad nebiju tā jutusies, es modos no rītiem ar smaidu, es gāju pa ielu un smaidīju, jo likās, ka esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, ik reiz, kad satiku viņu, laiks pazuda, nebija vairs nekā, nebija robežu, tikai mēs divi, tik tuvu klāt viens otram, ka varējām sajust viens otra sirdspukstus. Un pirmo reizi bija tā sajūta, kad nav vairs jājautā, kas es tev esmu un nebija jāmeklē atbildes, kas man esi tu. Varējām vienkārši skatīties viens uz otru un nerunāt, klusumā pazuda vārdi un bijām tikai mēs….saplūduši vienā. Stundām varēju klausīties viņa balsī telefona otrā galā, varēju vienkārši klausīties viņa elpā... man nevajadzēja neko, tikai to sajūtu, ka viņš ir kaut kur tepat blakus.
…bet ak vai!..cik banālas izrādījās tās beigas. Viņš man bija melojis, melojis ne jau par jūtām pret mani, jo par tām mēs nekad nerunājām, mēs vienkārši jutām, bet viņš bija melojis, noklusējis, jo dažreiz šie divi vārdi ir sinonīmi.

…Sirds plīsa gabalos tik skaļi, ka likās vēl mazliet un no tā trokšņa un sāpēm sagrūs arī visa pasaule….bet nesagruva. Uz atvadām viņš mani apķēra un es zināju, ka kaut kas tāds kā es viņam nekad nav bijis un viņš zināja, ka arī nekad nebūs. …bet dzīvē bez lidojuma ir arī pienākums, atbildība un sabiedrība. Nezinu, cik spēcīga bija viņa mīlestība. Zinu tikai to, ka manējā bija gana stipra, lai cīnītos ar visu pasauli, tikai šoreiz ar vienu cīnītāju bija par maz…

Tagad esmu kopā ar citu. Ir pagājis laiks…Tas cits mani dievina un nēsā uz rokām, un vēlas mūžam būt man blakus un sargāt mani. Un es lūdzu Dievu, lai kādreiz spētu to citu iemīlēt tik pat stipri kā tas mīl mani……bet ikreiz, kad izdzirdu pagātnes skaņas, sajūtu pagātnes smaržas, kaut kas iekšā sāpīgi sažņaudzas un es joprojām kaut kur zemapziņā, kaut kur dziļi sirdī ceru, ka kādreiz atnāks Viņš un pateiks - piedot, ka tev bija jāgaida tik ilgi! piedod!... un ļauj man būt ar tevi kopā!