MUŠAS

Šodien mani bija apsēdušas mušas. Musca domestica L. Divas, varbūt trīs. Diezgan daudz, jo logiem mums priekšā sieti, tostarp jūŗas pusē Jomas ielai pat lāgā odu nav, divi dunduri pa visu vasaru ir bagāta raža. Tracinoši. Līda pa monitoru, pinās matos, noķerties neļāvās, kaut ķēru kā Mamma mācījusi — saujā pret purnu. Mēģināju trāpīt ar Rīgas Laiku; par biezu .. nau jau nekāda avīze, un kuram mūsdienās mājās gadās avīze?.. Beigās neizturēju un iesūcu šamējās putekļsūcējā. Bija niknas, kad izslēdzu sūcēju, varēja dzirdēt, kā viņas iekšā džinkst.

Sanāca kāds nekāds varoņstāsts kā pasakā — divi ar vienu cirtienu. Un spārnainās nekauņas izkustināja atmiņas.

Laukos jau mušas ir .. vienkārši ir. Un dažām mušām neviens nevelta īpašu uzmanību, ja nu vienīgi, kad nokaitina .. paņem un noklapē ar avīzi, un, protams, virtuvē karājās mušpapīra lokas. Jo ir taču kūtis, lopi un galu galā mēslu kaudze aiz kūts un sausā ateja. Bet kaut kad ap Jāņiem ir tas trakākais dunduru un mušu [mūsas — kā saka manā bērnības zemē] laiks. Tad pusdienlaikā govis agrāk dzina mājās, lai kūtī atpūšas no karstuma, dunduriem un mušām. Taču vienā brīdī mušu kūtī bija vairāk nekā ārā. Tad Vectēvs jūdza veco ķēvi, kuru labā noskaņojumā sauca par kumeliņu, dusmās gan citreiz lamāja neatkārtojami malēniski — brīīīnuma ķēve, lunte, rupucs tāds. Nu jā, jūdza ķēvi un brauca uz birzi meiju pēc. Saveda kuplas meijas. Katram katrā rokā meija un, pirms dzīt lopus mājās, uz kūti. Kratot meijas, slaukot kā ar slotām griestus, sienas, dzinām mušas uz platajām durvīm — no tumšās kūts uz debesu gaišā fona bija tumšs ņudzošs mākonis. Tad durvis ātri ciet, lai netiek atpakaļ. Un kad lopus veda mājās, tad es dežurēju pie kūts un katru govi, teļu un zirgu nosukāju ar bērza meiju, lai mušas aizdzītu .. un aiz katras lopa vienības aši vēru ciet kūtsdurvis. Ar meijām mēdzām izmēzt arī virtuvi. Dihlofoss parādījās vēlāk, tad pēc izvēdināšanas mušas vienkārši saslaucīja un plītī, jo vistu dēļ nevarēja nekur ārā bērt. Tāpēc kūtī arī nelietoja dihlofosu. Taisīja caurvējus, veicināja čurkstu populāciju [sargājām ligzdas no kaķiem, tīrījām ventilācijas lūciņas, lai viņas tiek kūtī], katru gadu balsināja sienas un griestus, smērēja uz stenderēm to pašu smirdīgo pretinsektu draņķi [smaku vēl tagad atceros], ko lopiem zieda trakajā dunduru laikā.

Nu jā, un mušu zilais .. ārdurvju krāsa, kas atbaidot mušas, virtuves sienu krāsa. Tonis tuvu karaliski zilajam. Tie, kas skolas gados vazāti pa mūzejiem, varbūt atceras Kaudzīšu mūzeja durvis .. tā ir otra vienīgā vieta, kur esmu redzējis šo toni.