Te nu bij, biznesmenis..

Īsti pie aušīgām sievietēm neesmu pieskaitāma, tomēr jutos ieinteresēta, saņemot šādu vēstuli no man piemērota vecuma kunga:

Labvakar!

Intelektuali attistits, fizikis, uznemejs 180, 90, 65g., sportisks....

Sākumā likās, ka kungs negrib savu foto sūtīt tāpēc, ka ir uzņēmējs. Drusku parakstījuši viens otram vēstules, apmainījāmies telefoniem un sarunājām, ka potenciālais pielūdzējs pieskries pie manis kādas darba dienas beigās un, kamēr es posīšos uz mājām, pacienāšu ar tasi tējas vai kafijas. Man darbā ir savs kabinets un, ja kas, apsargs turpat tuvumā, tāpēc izlēmu, ka tas būs neitrāls vienam uz otru paskatīšanās randiņš . Tā nu pēc kādas nedēļas dienas beigās sarunājām randiņu. Kad ieraudzīju "uzņēmēju", man pat jautājumu vairs nebij par atkārtotu tikšanos-kalsns, bezzobains kungs, kam ir tikai viens zobs priekšā, uz galda nolika no svešām fotogrāfijām nogrieztas puses, kur bija redzami 2 pusaudži, stāstot man pasakas, ka tie esot viņa bērni. Tālākais man likās tīri seriāla vērts. Izdzēris 2 tējas tases ar maniem klāt uz šķīvīša noliktiem kliņģerīšiem, nolasot man veselu lekciju par veselīgu uzturu, "kungs" sāka stāstīt, ka visu biznesu pašlaik beidzis, esot ļoti turīgs bijis, tik visu sievai atstājis, bet šī pat atslēgas nomainījusi, lai viņš vairs iekšā netiek, ka mašīna remontā, tāpēc ar tramvaju atbraucis, ka pie zobārsta vēl rindu gaidot, ka pašlaik esot bezdarbnieks, ka nav kur nakti palikt ar komentāru, ka es viņam patīkot un pajautāja, vai es esmu ar viņu ar mieru gultu naktī dalīt. Knapi valdījos, lai nesāktu smieties. Noklausījusies visus šos fantāzijas lidojumus, pieklājīgi paskaidroju, ka par gultas variantiem nav bijusi pat runa, ka es piesolīju tik darbā tasi tējas vai kafijas. Kā pēdējo, mēģinot iežēlināt, neveiksmīgais "biznesmenis" izmeta frāzi, ka viņam taču neesot kur nakšņot un, ka naktsmājas taču es varēju piedāvāt, painteresējoties, cik tad man ir istabas. Tas laikam pat manam jautrajam raksturam bija par daudz. Paskaidroju, ka es nebūt nesajutīšos vainīgs, ka viņam nav kur nakšņot, lai iet uz viesnīcu, kaut iekšēji labi sapratu, ka Latvijā bomži viesnīcas nevar atļauties. Redzēdams ka mani nekā apvārdot ar daiļrunības plūdiem tomēr nevarēs, kungs sapīcis pieslēdza savu atslēgto telefonu un es vēl nebiju pietiekoši attālinājusies, kad telefonā kārtējai zvanītājai tika stāstīts, kāds viņš fantastisks biznesmens. Pēc tam iekšēji nosmīnēju, ka laikam taču ir tādas zosis, ko var nomakšķerēt, ja esi ar pasaku teicēja Andersena talantu apveltīts. Kas attiecas uz mani, tad man tas ir pirmais aklais randiņš un arī pēdējais. Vēlu visiem jauku nedēļas nogali, es savukārt krāšu pozitīvas emocijas meitas dzimšanas dienā. :)