|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| avaniite, 19-02-2013 23:53 |
|
3 44 |
Cik daudz ir vajadzīgs, lai būtu laimīgs...Ir drūms un apmācies svētdienas rīts. Diena rādās būs tāda, ka labāk sēdēt mājās ar lielu tējas krūzi un lasīt grāmatu. Bet ir jāceļas, jādodas uz Māras centu, taču tik ļoti negribas nemaz irt ārā. Tomēr saņemos un dodos ceļā.
Esmu jau Āgenskalnā un eju pa mazo ieliņu, kas ved uz Māras centru. Iela liekas tukša, klusa, pamesta un drūma. Ieejot pagalmā tas ir tukšs, vien rudens vējš pasviež gaisā lapas un zem nojumes stāv 7 bērnu ratiņi. Satieku audzinātāju Māru, viņa pastāsta, ka dosimies uz leļļu teātri. Bērni vel pusdieno. Gaisā ir smarža, kas rada māju sajūtu....
Daži bērni jau ir apģērbušies un es kopā ar viņiem dodos uz pagalmu. Pie durvīm viņi man jautā: Kā Jūs sauc?. Es nosaucu savu vārdu un viņi sāk saukt savus. Ārā lielākie zēni mētā bumbu grozā, mazākie skraida un rāpjas visur. Mazā Valērija cenšas tikt iekšā šūpolēs, es viņu iesēdinu un sāku šūpot. Pie mums pienāk Saša un sāk stāstīt par to, ka viņam ir trīs apavu pāru, Valērijai ir divi, un Lāsmai arī ir divi pāri. Šajā brīdī iedomājos pa savu apavu un zābaku kaudzi, kad no rītiem nevaru izlemt ko vilkt kājās, bet šiem bērniem divi un trīs pāri ir daudz un viņu acīs mirdz prieks un lepnums par to. Nu jau arī citi bērni ir apģērbušies un mēs esam gatavi doties ceļā.
Aizejam uz autobusa pieturu. Liels ir man pārsteigums, kad redzu to kā lielākie puikas rūpējas par mazajiem. Viņi to dara tā it kā tie būtu viņu mazie brāļi un māsas. Tā domājot esam jau centrā un jākāpj jau laukā no autobusa. Sadalāmie pa divi un trīs un turpinām ceļu uz teātri...
Garām aizbrauc jaunais tramvajs. Ričards man sāk stāstīt kā ir braucis ar to. Mūsu sarunu sadzird citi bērni un arī atceras kā ir braukuši ar to, daži nav, bet ļoti gribētu izbraukt. Bērni stāsta, ka ar tramvaju var aizbraukt uz zoodārzu.....
Ieejam teātrī. Bērni palīdz cits citam noģērbties. Atrodam savas vietas. Noskan trešais zvans. Sākas izrāde. Apkārt valda kņada. Kāds raud, cits smejas vel kāds skaļi sarunājas. Paskatos ko dara mūsu bērni. Viņi sēž klusiņām un mierīgi vēro izrādi. Starpbrīdī pastaigājam pa foajē un apskatam bildes no citām izrādēm.
Izrāde ir beigusies un ejam atpakaļ. Pa kanālu peld divas kanoe laiviņas. Lielākie steidz tās vērot, taču prieks nav ilgs, jo jākāpj jau iekšā autobusā, lai dotos atpakaļ.
Mēs atkal ejam pa kluso un kā man šķita pamesto ieliņu. Taču tagad tā ir pilna siltuma un bērnu smieklu. Tik apspriests redzētais, kas patika, kas ne. Kopumā visi ir ļoti apmierināti un laimīgi. Pavadu bērnus augšā un mēs atvadāmies. Lāsma vel pamanās man rokās iespiest kastani. Tādu raupju, kuram kaut kur ir otra pusīte.
Kastanis man tagad guļ kabatā un atgādina par šiem bērniem, par to cik viņi ir laipni un pieklājīgi, par viņu vienkāršību un patiesumu, par to, ka viņi ikviens vēlētos, lai viņu ģimene būtu kā apaļš un viens vesels, gluds kastanis.
Tā visu domādama attopos, ka stāvu jau uz Akmens tilta un man garām iet saīguši un drūmi cilvēki, bet es smaidu un esmu laimīga. No gaisa krīt migla un pūš auksts vējš, bet sajūta, ka tā būtu Dieva svētības, kas krīt no gaisa...
Šī diena ir kā saules pielietākā un gaišākā, nebūt ne tāda, lai sēdētu mājās ar lielu krūzi tējas un grāmatu..... |
Harran: Kaut kā, ļoti aizķēra izlasot. Sens ieraksts,daudz ūdens aiztecējis. Nez kāds katram bērnam liktenis un vai kastani kāds iebāza zemē, vai tam bija lemts sakalst uz palodzes? #1 2019-04-11 22:15
avaniite: Lielāka daļa atgriezās ģimenēs, kāds atkal tika izņemts un atgriezās centriņā. Dažiem dzīve turpinājās skaudrāk - bērnu namā.
Kastanis ilgi gulēja kabatā un atgādināja par svarīgo dzīvē.. #2 2019-04-11 22:30
Harran: Njā, tas dzīves ceļš mēdz būt ļoti sarežģīts. Tik ļoti, atskatoties atpakaļ, būtu gribējies lai attiecīgā brīdī kabatā būtu bijis šis liktenīgais kastanis. Bet labi, tas bija vakar. Šis stāsts būs kastanis ko ielikšu kabatā... Rītdienai. #3 2019-04-11 22:42
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
