Tu nekad neappreci pareizo personu /T.Keller/Jeb kā mūsu kultūra pārprot saderību. Aizgājušajās paaudzēs bija daudz mazāk runu par saderību un ideālā dvēseles biedra atrašanu. Šodien mēs meklējam kādu, kurš mūs pieņem tādus, kādi esam, un piepilda mūsu vēlēšanās. Šī pieeja rada nereālu gaidu (ekspektāciju) ietvaru, kurš galu galā pieviļ abus gan meklētājus, gan meklētos. John Tierney klasiskais humora raksts Picky, Picky, Picky liek pasmieties par to neiespējamo situāciju, kādā kultūra mūs ir novietojusi. Viņš atceras daudzus iemeslus, kurus viņa brīvie draugi bija uzskaitījuši kā pamatu iepriekšējo attiecību pārtraukšanai: viņa nepareizi izrunāja vārdu Gēte, ja tikai viņa zaudētu 7 mārciņas svara, jā, viņš ir vadītājs, bet tas ir mazs uzņēmums, turklāt viņš valkā tās īsās, melnās zeķes, viss iesākās lieliski viņai bija skaista seja un smaids, brīnišķīgs augums, un viss noritēja labi līdz brīdim, kad viņa apgriezās otrādi
[dziļdomīga pauze] viņai bija netīri elkoņi. Citiem vārdiem sakot, daži cilvēki mūsu kultūrā vēlas pārāk daudz no sava laulību partnera. Viņi neskata laulību kā procesu, kurā divi nepilnīgi cilvēki sanāk kopā, lai radītu stabilitātes, mīlestības un mierinājuma telpu. Tā vietā viņi meklē kādu, kurš pieņems viņus tādus, kādi viņi ir, papildinās viņu spējas, kā arī piepildīs seksuālās un emocionālās vēlmes. Tas patiešām nozīmē, ka būtu vajadzīga sieviete, kura ir rakstniece/astronaute ar pieredzi modes dizainā, un arī ekvivalentu vīrieti. Laulībā, kura ir balstīta nevis uz sevis noliegšanu, bet gan pašrealizāciju, būs vajadzīgs tikai mazliet vai nemaz labojams partneris, kurš apmierina tavas vajadzības, vienlaikus gandrīz neko neprasot no tevis. Vienkārši sakot cilvēki mūsdienās no laulību partnera sagaida pārāk daudz. Djūkas Universitātes ētikas profesors Stanley Hauerwas ir rakstījis: Laulībai destruktīva ir pašrealizācijas ētika, kas pieņem, ka laulība un ģimene primāri ir institūti pašrealizācijas īstenošanai, kuri vajadzīgi, lai mēs kļūtu pilnīgi un laimīgi. Pieņēmums ir tāds, ka eksistē kāds, kurš ir īstais/pareizais laulībai tieši priekš mums, un ka mēs atradīsim šo īsto personu, ja meklēsim pietiekami cītīgi. Šis morālais pieņēmums pārlec pāri kādam kritiskam laulības aspektam. Proti, tas nenovērtē faktu, ka mēs vienmēr apprecam nepareizo personu. Mēs nekad nezinām, ko apprecam; mēs tikai domājam, ka zinām. Pat ja mēs apprecam īsto personu, dodiet vien mazliet laika, un šī persona izmainīsies. Jo laulības būtība ir tāda, ka, esot tajā, mēs vairs neesam tāds pats cilvēks, kā bijām šajā laulībā stājoties. Primārais laulības izaicinājums ir iemācīties, kā mīlēt un rūpēties par svešinieku, ar kuru tu attopies precējies/-usies. S.Hauerwas dod mums primāro iemeslu, kāpēc divi cilvēki nekad nav saderīgi laulībai, jo laulība tos izmaina. Jebkuri divi cilvēki, kuri precas, ir grēcinieki, dzīvojot uz sevi orientētu dzīvi incurvatus in se. Kā autors Denis de Rougemont ir rakstījis: Kāpēc neirotiskiem, egoistiskiem, nenobriedušiem cilvēkiem pēkšņi būtu jākļūst par eņģeļiem tad, kad tie iemīlas
? Tas ir iemesls, kāpēc sasniegt labu laulību ir daudz grūtāk par panākumiem [citās dzīves jomās]. Autors: Timothy Keller, prezbiteriāņu mācītājs Manhetenā, NYC, kurš savā praksē sastapies ar tūkstošiem laulātu pāru dažādās laulības stadijās.
P.S. Pardon par neveiklām teikumu konstrukcijām vai vārdu izvēli tas ir mans brīvais, ātrais tulkojums |