Uz rudeni laikam...

Pēc vairāku gadu pārtraukuma sagribējās man fotosesiju, sataisīt smukbildes. Fotogrāfs labi pazīstams, tāpēc ierasts, bez lieka stresa, izņemot to, kas tāpat manī mīt. Vai nemīt. Kā kuro reizi. Kā jau fotosesijā sākām ar iesildīšanos, un es pirmajam momentam, kamēr vēl man ir spēka darba dienas pievakarē, biju uzvilkusi i seksīgu tuniku, i matus saveidojusi sapinkātās krēpēs ar taukainuma (lasīt - mitruma) efektu. Skatoties ekrānā, zūdījos, ka izskatos nevis pēc maigas aitiņas, bet pēc tādas nobriedušas vilcenītes - purniņš ta smuks, bet nu plēsonīgs. Pie šī mierīgā meistara meituškas bieži nāk taisīt savus pikantos foto, un viņš dažreiz cer, ka arī mans vijīgais rumpītis kādreiz nonāks viņa redzeslokā. Takš nenonāk…

Aiz kam es to? Tā bija liriskā atkāpe kādu nedēļu lēni kāpjošai ņepoņatkai par tēmu, aiz kam gultas lietu grūtības un īslaicīgie (ne) un (ap)dabūjieni kļūst par arvien nomācošāku vairākumu PA un DG sadaļās. It kā ļaudis ar vecumu kļūtu nevis viedāki, pieņemošāki un elastīgāki savā spējā pieņemt, saprast un pielāgoties - pielāgoties gan partneru ne tik izcilajām filmzvaigžņu cienīgajām prasmēm un ne tik vingrajai akrobātikai, bet gan arvien sagrabējušāki, tumsonīgāki un īgnāki, cerot, ka nāks kāds, atnesīs šļuku jaunības eliksīra, un viss notiks kā pēc grāmatas un notīm. Rodas nomācoša sajūta, ka oHo pastāv tikai divu veidu ļaužu agregātstāvokļi - zaļā jaunība un briesmīgais vecišķums, tāpēc visiem spēkiem jāturas un jāapliecina sava piederība pirmajam un jāizrāda pretīgums par otro. Aber tāda agregātstāvokļa kā apzināts pieaugušais te laikam nav un nepastāv, lai gan tas ir tik patīkami mierinošs kā kamīns un pleds rudens vakarā.