Tikai fakti. 16.marts.

Netaisos še nevienu izglītot, stunda mana laika samērā dargi maksā. Tāpēc, atsaucoties uz Neiburgu un Tomaševski (būs daži citāti), izstastīšu vienkāršās patiesības. Tātad, 1940.gads, aneksija. Jau plosās II.pasaules karš. Pirmās nacionālo vērtību noniecināšanas, izsūtīšanas, notikumi, uz kuriem latvieši skatās lielām acīm. 1943.gadā sākas vispārēja mobilizācija (kopā bija piecas šādas akcijas), ir vajadzīgi papildspēki, mobilizācija notiek visur, paplašinot mobilizēto vecumu no 18 uz 16 gadiem un no 40 uz 60. Latvijā (arī Ukrainā, Baltkrievijā, etc) galvenais sauklis "Cīņa pret boļševismu", nevis cīņa pret Padomju savienību. Bet. Mobilizē cilvēkus ne vācu armija (vermahtā), bet SS vienībās. Kāpēc?

1. Hāgas konvencija (lasam, kas tā tada ir) aizliedz iesaukt armijā okupētās valsts iedzīvotājus.
2. Hitlers to ievēroja un armijā (vērmahtā) nevienu neiesauca.
3. Toties SS nebija armija (lasām vikipēdijā, kas ir SS un waffen SS)

4. Tāpēc okupētās zemes Latvijas iedzīvotājus iesauca SS, lai nebūtu pārkāpta konvencija. (Neiburgs)

Absolūtais vairums leģionāru tika mobilizēti, kaut gan oficiāli tie visur tika raksturoti kā „brīvprātīgie”. „Brīvprātības” princips ilgu laiku atspoguļojās arī leģiona vienību nosaukumos – Latviešu SS brīvprātīgo leģions, 15. latviešu SS brīvprātīgo divīzija, 15.l atviešu SS brīvprātīgo artilērijas pulks u. c. (Tomaševskis)

Īstenībā brīvprātīgie bija aptuveni 4%, policijas bataļjoni 20%.

Tātad, pēc Himlera pavēles tiek izveidota Latviešu SS brigāde (19.div), Brīvprātīgo brigāde (15.div), policijas bataļjons (15 000 cilv.)

18.policijas bataļjons tika izveidots vēl pirms leģiona izveides-sodīja, dedzinaja Baltkrievijas ciemus, piedalījas akcijā Purva drudzis, vēlāk izšķīda parējās divizijās.

Par izvairīšanos no dienesta draudēja ieslodzījums koncentrācijas nometnē vai nāves sods.

Neviens leģionārs nekad nav sastāvējis Vācijas Nacionālsociālistiskajā strādnieku partijā, neviens nav piederējis pie elitārās vācu SS organizācijas. Nirnbergas Starptautiskais kara tribunāls 1946.gada rudenī pasludināja SS par noziedzīgu organizāciju un tās dalībniekus par vainīgiem noziegumos pret cilvēci, ja tie zinājuši par organizācijas noziedzīgo būtību un piedalījušies noziegumu izdarīšanā. (Tomaševskis)

Nevienā no tiesām nav pieradīts, la leģionāri (abas divīzijas) ir veikuši kara noziegumus, tapēc tie tika attaisnoti.

“Waffen SS vienības Baltijā (Baltijas Leģioni) tiek uztvertas kā vienības, kas atšķīrās no Vācijas SS vienībām pēc saviem mērķiem, ideoloģijas, darbībām un rakstura, tādējādi komisija šīs kustības neuzskata par ASV valdībai bīstamām, balstoties uz grozījumiem Pārvietoto personu akta 13.nodaļā./Apvienoto Nāciju Bēgļu Palīdzības asociācijas komisārs Harijs N. Rozenfīlds/(Wiki)

plus, (c)Stājoties dienestā latviešu leģionāri deva parasto vācu armijas vienību (Wehrmacht) zvērestu (ar piebildi, ka cīnīsies pret boļševismu[3]) nevis SS spēku zvērestu. Tas vēlāk kalpoja par vienu no attaisnojošiem pierādījumiem pret nosodīšanu Nirnbergas procesā. (Wiki)

Vislielāko sašutumu parasti izraisa leģiona formālā pakļautība elitārajam Lielvācijas “melnajam ordenim” SS (Schutzstaffel), kas Nirnbergas kara tribunālā tika atzīta par noziedzīgu organizāciju.

Latviešu SS leģions tāds nebija vienīgais. Jau Otrā Pasaules kara sākumā Ieroču SS (Waffen SS) karaspēkā iekļāvās brīvprātīgie no ģermāņu zemēm - Dānijas, Norvēģijas, Holandes, Zviedrijas, Beļģijas un citām. Vēlāk radās franču, valoņu, itāliešu, ukraiņu, krievu, baltkrievu, kazaku, latviešu, igauņu, horvātu, čehu, ungāru un citu tautu vienības. Īpaša parādība bija musulmaņu vienības - Turkestānas leģions, Volgas tatāru leģions “Idel-Ural”, Krimas tatāru kalnu brigāde, Azerbaidžāņu leģions, tāpat Balkānos dzīvojošo musulmaņu pulki un divīzijas. SS rindās bija arī indiešu “Azad Hind”, britu “St.George’s Legion” un pat… amerikāņu “George Washington Brigade”. 1944. gadā ieroču SS karaspēkā dienēja vairāk nekā 910 000 vīru, no tiem 57% bija nevācu tautībām piederīgie (Neiburgs)

16.03. Veļikajas upes krastā uz dienvidaustrumiem no Ostrovas sākās kaujas, kurās pirmo reizi 2. Pasaules kara laikā plecu pie pleca cīnījās abas lielākās Latviešu leģiona vienības – 15. divīzija un 2. brigāde (vēlāk pārdēvēta par 19. divīziju).

Šajās 1944. gada 16. – 18.marta kaujās, kas norisinājās tikai 40 kilometrus uz austrumiem no Latvijas robežas, latviešiem izdevās pārvarēt sīvu ienaidnieka pretestību un ieņemt stratēģiski svarīgo augstieni 93, 4.

Lai pieminētu šīs kaujas un godinātu kaujās kritušos karavīrus, 1952. gadā latviešu karavīru organizācijas „Daugavas Vanagi” Centrālā valde pieņēma lēmumu noteikt 16. martu par Latviešu leģiona atceres dienu. (Tomaševskis)

jūtubē ir laba dokumentala, man šķiet, 2013.gada filma par latviešu leģioniem. Nemeklēšu, paši.

Īsāk sakot, latvieši, neesiet dunduki un ziniet elementarās lietas.