Atmiņas mani sargā

Vēls rudens vakars.Tikko atvadījusies no draudzenes dodos garo ceļu mājup.Kad pēkšņi mani aptur taka, pa kuru lēni un nesteidzīgi bradā mani soļi...Bruģētā taka...Taka, pret kuru vēl nesen,siltā vasaras vakarā,sitās Tavas kailās pēdas un tajās griezās gružu šķautnes...

Tu skrēji...Skrēji kā no laimes prātā jucis. Ar saviem smiekliem pielējām visu tuvāko apkārtni-bijām vienaldzīgi par to,ko domā citi garām ejošie...Un Tu skrēji,kā pilnīgā laimē noslīcis...Kārtējais aplis un kārtējo reizi,steidzot man garām, sajutu Tavas lūpas uz manām-īss mirklis...bet paties...Tev apnīk skriet, bet Tava laime neizsmelta.Tu rotaļīgi, kā mazs bērnudārza puišelis, sāc mest kūleņus tuvējā zālienā...Un nu Tava neizsmeļamā laime atnāk līdz manīm.Gribas skriet, mesties Tev blakus zālē...Bet neceļos, jo aptur tas,ka manas acis ir piekalušās Tev-manam laimes pārņemtajam...

No atmiņam izrauj kārtējā mašīna,kura aiznesas pa lielo,mūžam steidzīgo šoseju.Dodos tālāk, jo zinu,ka esmu prom jau pietiekoši ilgi.Domas un atmiņas jaucas manā galvā.

Lēniem soļiem tuvojos kapiem-vietai, kur parasti diennakts tumšajā laikā cenšos ātri steigt garām īpaši neskatoties...bet šoreiz viss ir savādāk.Mani soļi ir tikpat rāmi un mierīgi kā iepriekš, un acis pašas lūkojas svecīšu liesmiņu dejā starp kokiem un krustiem.Varbūt tāpēc, ka mana dvēsele sajūtas tikpat mirusi,kā tās brīvi klejojošās...varbūt tā cerēja, ka kāda no tām svecītēm ir aizdegta viņas piemiņai...Bet varbūt tomēr tās ir atmiņas,kas mani sargā un kliedē bailes,atmiņas, kuras saistīja mūs-laimē jukušos...Mūsu pusnakts dejas starp klejojošajām dvēselēm...mūsu lūpu maigie pieskārieni svecīšu atspīdumā...

Sajūtu mitrumu uz savas rokas. Izrādās jau šoseja un kārtējā mašīna,steidzoties garām,uzšļaksta man nesen nolijušo lietu. Ielecu abām kājām peļķē...starp kritušajām lapām, kuras bezpalīdzīgi guļ ūdens skavās un brīdi jūtos tāda pati kā viņas-slapja,samīcīta un bezpalīdzīga...Tik no šīs sajūtas mani izrauj vibrējošais telefons kabatā...Cerība...Atnākusi SMS...SMS no Viņa-mana prātā jukušā skrējēja, kurš tagad dzīves sagrauts aiz laimes vairs neskrien...viņš-cilvēks, kura smiekli vairs nav tik dzidri un neizskan tālumā...