Kad jūlijs reibinās ar pļautu siena vālu,Kad jūlijs reibinās ar pļautu siena vālu, Kad saules staros zemeņmeitas kautri sarks, Kad meža norās naktsvijoļu mirdzums klāsies, Pie Tevis atgriezīšos negaidīts, ne saukts. Un man vienalga, saule lēks vai sārta rietēs, Vai sauks, vai klusēs rudzos griezes spalgā balss, — Es ienākšu caur Tavas klusēšanas vārtiem, Lai sildītu un mierinātu, pat ja ļoti sals. Caur Tavas klusēšanas vārtiem ausīs gaisma, Un viss, kas neizrunāts, ēnas skavās slīgs, Ak, vasara, tu, cerībpilnā ilgu puķe, Jel saki man, kad sirds ar prātu mieru līgs? Cik skaisti saskaņā dej divas sirdis valsi, Vēl skaistāk gavilē un līksmo prāta balss, Es stāvu Tavas ilgās klusēšanas vārtos, Bet Tu pat nenojaut, cik manai sirdij salst... Neko jau neprasu, vien panāc soli pretī, Lai redzu— piedošanas uguns gaiši kvēl! Neko jau neprasu, vien sauju gaišu smieklu Ļauj iedegt sirdī, cerot, ka tie gaismu sēs! |
