Ar deltaplānu Ziemeļ Kaukāzā un Dombajā- turpinājums

Uz Jucu būtu jāiet vēl pusi nakts. Varētu jau arī krūmos ielīst, ir silts, tomēr gribas vienreiz izgulēties normāli.
Nokrauju visu viesnīcas vestibila kaktā. Novelku un salocu šturmeni un meklēju, dziļi noglabāto pasi. Halātā un čībiņās ap mani grozās dāma, taču nesagaidījusi nekādu reakciju, izgaist.
Vēlāk istabā ienāk stāva dežurante.
- Polietes grib ar jums parunāt. Varbūt jūs vēloties kaut ko nopirkt no viņām.
- Labi, es ieiešu.
- 89. numurā!

Viena iekliedzas un pamūk zem deķa. Pa krieviski nemācēdamas gandrīz nevienu vārdu, bet toties simpatiskas, mani apkalpo divas panes. Viņām ir drēbes un kosmētika. Neko nenopirku. Sieviešu ādas cimdi gan bija labi. Mīksti.
Saleju stādus un beidzot eju gulēt.


Laukums ir pilns. Liela daļa tirgo tāpat uz zemes, vai uz trepītēm, jo pie galdiem visiem nepietiek vietas. Te no rīta var dabūt visu. Dīrātus trušus, lielos persikus, un žāvētas līdakas. Nopērku stipros piparus un lielos piparus. Kapeiku vietā viņa pieber man vēl piparus. Sēžu un gaidu autobusu uz Jucu. Vīrs prasa pēc smēķa, bet man jau nav... Čigāniete tin bērnu uz kioska apmales - uz sola sēž divi krievi un strīdas par valdībām. Otrs viņai ir vāja meitenīte, gadus četrus veca. Varbūt, ka sver kādus astoņus kilogramus, varbūt nē.
Tad nāk autobuss. Tas ir pilns. Deltaplānu, pasažieru sašutumu neņemdams vērā, vienkārši iegrūžu pāri galvām pa pakaļējām durvīm. Tā tas arī slīpi paliek no durvīm līdz griestiem. Šejienieši nav izlepuši ļaudis. Divatā paliekam uz kāpnītēm. Čalis skatās uz mani un beigās prasa:
- Ti gģe takoj brasļet vzjal?! (Viņš runā par drāti, ar ko man piesiets pulkstenis pie rokas). Saku ka tā ir draudzenes dāvana.


Pēdējās dienas dzīvoju Jucā. Tas ir ciemats Ziemeļkaukāzā. Paliek iespaids, ka mani draugi šeit pazīst visus.

- Vsjo prošlo. Bilo i prošlo...
Nē, viņa neko nenožēlojot, tikai puiku esot žēl.
- Ņičevo, sčas mi tebja požeņim! (Taņas mīļākais tēmats! )
Man gribas viņu apskaut. Taču saku - ka esmu neuzticams putns.
Vaļa bija aizmirsusi veikalā maizi, ko nesa uz māju, un Saša aizskrēja atpakaļ.
- Tāds cilvēks ir - par sevi vien domā, viņa par sevi ironizē.
- Jā, domā par sevi, bet tomēr par citiem arī.
- Sīkumos par citiem, bet vispār par sevi.
- Arī tā varētu sacīt.
Cilvēks ir izsists no sliedēm. Vaļa dzīvo ciemam otrā pusē. Aizejam vēl pie viņas uz darbu, jo Sašam vajadzēja nogriezt matus. Nosēdos stūrī un skatījos, kā Vaļa strādā, stāstīdama Sašam, kā viņa tagad jūtas.
Skaista sieviete..


Vienu vakaru aizbraucām pie Sašas drauga. Mājiņas istaba drusku līdzīga skatuvei divos augstumos. Uz grīdas pie visām sienām pieslietas gleznas. Visvairāk - cilvēki. Kāda tumša bilde ar vecu čigānu aizlikta garām visām. Gleznotājs jautā, kur mēs ar Sašu iepazinušies. Izstāstu, kā pagājušā vasarā pēc vairāku stundu ilga lidojuma ar krampja savilktu labo roku, griezdamies piezemējos kalna otrā pusē, kur tobrīd, bija Saša ar Taņu, un kā viņi man palīdzēja.
Tad viņš no kaut kurienes atnes saulē sakarsušu šnabi un pīrāgus. Viņi runā vairāk, var pateikt vairāk. Jūtu, ka kaut kas tiek gaidīts arī no manis. Zinu tikai dažus, kas fotogrāfē. Pastāstīju par Daces Lielās „Pelēka diena” un par Daci, un par Anitas Kreituses „Romēna Garī piemiņai” Ivans nekustoties klausījās un mēģināja manu nevisai sakarīgo stāstīšanu saprast. Tagad domāju, vai Ivans nav tas pats viņu bērnības draugs, par kuru Taņa stāstīja, ka nodzēries. Mīlestība, laikam, vienmēr ir sāpes.


Vakarā Taņa taisa adžiku. Tomāti, lielie pipari, stiprie pipari, sāls. Ķiplokus lobījām mēs. Sašu vēl aizdzina tumsā pēc pētersiļiem, kuri arī tika atgādāti - visvisādu zāļu žūksnī.
Viņi liekot adžiku klāt pie visa. Vēl viens spainis esot jāuztaisa. Šo viņi līdz jaunajam gadam izēdīšot.
- Iegaumēji?
- Jā. Aizbraukšu mājās un uztaisīšu.

Saša gribēja šodien arī mani pavadīt pa pilsētu. Atbildēju, ka esmu - akogoļik oģinočka un viens pastaigāšu.
Biju uz tirgu, tad nopirku vīnu un priecājos, ka ir vesela diena pilnīgi brīva. Vēlāk, kad tuvojos stacijai, prātā nāk „Stalkers”, čuksti no rītiem. - Es tā nevaru. - Tu vari!
Vilciens tālāk neiet un kāpju ārā. Noeju pa nējēdzīgi augstu peronu un pa pilno ielu tālāk. Kaut varētu satikt Karmenu. Atceros, ka šeit viņa izkāpa. Španā noriktējušies lejā pie žoga. Vai man esot nazis? Nazi viņam došu!
- Dod uzpīpēt!
- Nav.
- Čto ti za pareņ - ņi noža, ņi kuriva!
Tas aizķer
- Ti čevo!
- Da zamolči, ti! , Iemaisās cits.

- Ti latiš?
- Da. Kak ti znaješ?
- Kak znaju! Ja tam dva goda lomal! V Liepaje! A ti atdihaķ prijehal?
- V otpuske. A gģe u vas vodočnij magazin?
- Tam, za uglom.
- Nu poka!
- Buģ zdorov!
Vīns, kāds man patīk, šeit nav. Pilsētā daudz piedzērušu cilvēku.



Abi ir pusgadu vecāki. Pašu spēkiem un līdzekļiem drīz pabeigs māju. Skaistu baltu divstāvu māju. Nataša jau nākošajā rudenī ies skolā. Blakus viņiem esmu loderis.
Tomēr es esmu brīvs. Un varu darīt gandrīz ko gribu un, kas patīk. „Lai dzīvo ceļš! Ej! ” Tas arī ir mans - VVV*.

Mazā nes rododendrus viņu lielajā rozā krūzē. Taņa saka, lai nākošgad atbraucu noteikti ar sievu. Nu cik var!
- Ja man tāda nākošgad būtu, tad es neatbrauktu.
- Vai nelaistu?
- Nē! Tad viss mainās.
Saku, lai atbrauc viņi.


Lidosta, kā vienmēr, pilna. Citu pēc cita atliek reisus. Aizpogāju jaku, piespiežu galvu deltaplānam un guļu. Kas zin, cik būs jāgaida.




* Vivat, via, vadis! (no latīņu valodas)- Lai dzīvo ceļš- ej!