Veloceļojums Barselona-Lisabona ir noslēdziesTas bija mans līdz šim garākais un ilgākais - nobraucu 1742 km š.g. novembra mēneša laikā. Kāpēc novembrī? Diezgan neparasts ceļošanas laiks, vismaz ar riteni. Tāpēc, ka man Latvijas novembri nepatīk, jo tie ir tumši un auksti (decembros vismaz ir cerība uz paliekošu sniegu, kas visu padara gaišāku, un ir svētku atmosfēra); toties dienvideiropā šai laikā ir ļoti pieņemamas temperatūras. Spānijas teritorijā turējos lielākoties pie Vidusjūras krasta; ne tik daudz peldēšanās kāres dzīts, jo 20 grādu gaisa temperatūra un pat pāris grādus augstāka tomēr ne īpaši rosina uz peldi; lai gan vienreiz nopeldējos, un bija tiešām forši, jo ūdens mūsu, ziemeļnieku, izpratnē arī bija silts, grādi 19. Vairāk pie jūras turējos tāpēc, ka man vienkārši patīk jūras skati, ūdens viļņu vizma saulē, sāļais jūras gaiss, lieliskie veloceliņi, skaistās labiekārtotās (zilā karoga) pludmales, kilometriem garās flīzētās promenādes un bezrūpīgie cilvēki, kas pa tām pastaigājās vai sportoja; viņu gan nebija daudz, jo ir nesezona, bet arī tas visam pielika zināmu melanholisku (t.s. samtainās sezonas) šarmu.
Pa Portugāli nobraucu, pēc maniem aprēķiniem, tikai kādus 300+ km jeb apmēram 1/5 daļu no visa celojuma kilometrāžas. Toties tie bija iekšzemes ceļi nevis jūrmalas. Un to var redzēt bildēs: Portugāle šajos rajonos vietām tiešām atgādina Latvijas lauku lēzenos pakalnus, tikai mazliet citi mērogi - kalni augstāki, horizonti tālāki. Vispār Spānijas iekšzeme, cik nu to nedaudz tomēr manīju, ir izteikti akmeņaināka, koku ir daudz mazāk nekā Portugālē; tas laikam tāpēc, ka Portugālē Atlantijas okeāna ietemē ir mitrāks klimats, tāpēc tā ir krietni zaļāka - arī manās bildēs bija gan papeles, gan priedes. Pats arī uz savas ādas burtiskā ziņā izbaudīju Portugāles lietu. Neatceros, ka man kādreiz būtu bijis jāceļ telts, kā teicis klasiķis, slīpā lietū; īsti nezināju, ko darīt, lai nebūtu jāguļ slapjumā; kaut kā to telti uzmeistaroju, bet, kad ieskatījos iekšpusē - peļķe... Nu, ko - ņēmu krūzīti, un kā daždien makšķernieks, kam gadījusies caura laiva vai pārāk lieli viļņi, smēlu ūdeni un metu no laivas, tas ir, telts laukā.
Laika apstākļi Spānijas posmā bija velobraukšanai gandrīz ideāli: ap 20 grādiem, saulains, ja vējš, tad ne pārāk stiprs. No lietus bija pāris piles pirmaja dienā un vienā naktī. Naktis, protams, bija pavēsas, bet arī ne visas. Tomēr galvenais iemesls, kāpēc negribējās krāmēties ar telti, nebija aukstums; ja saule noriet jau ap 18-18.30, ko tās vairākas stundas tumsā lai sadara? Nogurums it kā rosina uz gulēšanu, bet, ja aizmigsi ap 19-iem, tad pamodīsies kādos 2-3 naktī, bet saule lec tikai ap 8. Ja var atļauties viesnīcu, tad tomēr vakarā var aiziet uz pilsētu, iedzert kādu aliņu, paskatīties TV. Man gan bija līdz dators, galvenokārt, tieši garajiem telts vakariem - lai varētu skatīties filmas, bet nez kādu iemeslu dēļ Netflix programma sāka niķoties. Izdevās arī pāris nelielus darbiņus, ko man pasūtīja klienti, uz datora paveikt. Teltī gulēju tikai 4 naktis.
Taisnību sakot, domāju, ka būs grūtāk. Neiztika jau bez problēmām, bet tikai tehniska rakstura - vairāki "mīkstie", 2 salūzuši spieķi. "Mīksto" jeb caurumu kamerā iemesls bija stikli un citi asumi uz ceļa, bet cēlonis - nolietota priekšējā riepa; kad nomainīju riepu, problēmas ar "mīkstajiem" beidzās. Izskatās, ka būšu nomainījis vai mazinājis arī citu riepu vai riepiņu, kas rudens-ziemas periodā parādās ap "taļļu"; pašam interesanti, cik kg ir izkūpējuši garajos kalnu kāpumos? Vienmēr esmu teicis, ka velotūrisms ir labākais tievēšanas līdzeklis.
Iepazinos ar 3 interesantiem velo-kolēģiem: spāni, beļģi un angli. Spānim un anglim iedevu savas 2 līdzpaņemtās vizītkartes, sakot, lai uzraksta kādu e-vēstuli man; neko vēl neesmu saņēmis... Beļģis teica, ka viņam e-adreses neesot; telefona numuru es pat neudzrošinājos prasīt.
Ir daži novērojumi par vietējiem cilvēkiem. Spāņi uz ceļa ir pieklājīgāki pret velobraucēju - apbrauc ar lielu līkumu; jāsaka gan, ka viņiem šo pieklājību nebija daudz iespēju izrādīt, jo daudzi ceļi ir ar platām malām, kas paredzētas tieši velobraucējiem. Portugālē šādu joslu uz ceļiem ir daudz mazāk; te nu būtu labi noderējusi spāniskā pieklājība, bet nekā - pat fūru šoferi neko daudz nerespektē velobraucējus, braucot pārāk tuvu garām un ar savu radīto vēju gandrīz vai nodzenot tos no ceļa vai sabiedējot; šai ziņā varēju justies kā mājās... Ļoti daudz vecu un arī ne tik vecu cilvēku, kas pārvietojas, izmantojot kādu palīglīdzekli - spieķi vai kruķi, vai ko citu. Sākumā brīnījos, te taču sauss klimats, locītavu veselībai vajadzētu būt labākai nekā tur, kur ir mitrs un vēss - kā pie mums, bet pie mums mazāk redz šādus cilvēkus. Bet tad man laikam pieleca - spāni/portugāļi vienkārši vairāk uzdrošinās rādīties sabiedrībā nekā mūsējie; mūsējie, kam šādas problēmas ar veselību, sēž mājās. Nu, ir arī objektīvi apstākļi: viņiem nav slidenu ietvju, jo ziemas praktiski nav (jāsaka gan, ka viņu tradicionālās marmora gabaliņiem flizētās baltās ietves ir diezgan slidenas...). Uzkrītoši daudz vecu pāru - iet vecītis ar savu vecenīti, viens otru balstīdami. Aizkustinoši.
Šodien, pirmdien, no rīta lidoju no Lisabonas uz Barselonu, bet vakarā no turienes - uz Rīgu. Būšu jau atradis no mīnusiem. |
