Ļoti patika. Diemžēl autoru nezinu

Viens otru mēs mīlējām

Septembra lietū,
Un saldi melojot -
Sajutām prieku.

Mēs aizmirsām laiku,

mēs mīlējām!!!
Neko nevar atlikt

uz "vēlāk", "pēc tam".

Tu teici - viss pāries,
Es piekritu - jā,
Bet lietus

aiz loga dziedāja...

Es klausījos - lietus
Un teicu - kā līst,
Un bildu - ko niekus-

tas pāries un viss.

Pa ielām mēs klīdām,
Un lietus kā suns
Mums klaiņoja līdzi,
Kā malduguns.

Un ēstuvē klusā,
Kur laiks vilkās gauss-
Bij pieliets mums abiem
Viens vīna kauss...

Mēs mīlējām, ārā

rudens lietus, kad līst...
Es teicu - viss pāries,
Tu teici; -jā,drīz

pēc dienas, pēc divām,

pēc gada, pēc trīs
Paies šī dzīve,

viss aizmirsīsies.

Bet kamēr Dievs devis

ainas šīs
-es noskūpstu Tevi-
Viss izgaisīs.

Viens otru mīlējām,
Oktobra lietū...
Tu sacīji pagaidi...
Es atsaucu; Pietiek!

Un pierima lietus

uz atvadām.

Caurām dienām

viens otru mēs aizmirstam.
Mēs teicām: viss pāries,
Viss pāries pēc tam...

Jau kādurīt kokos
Sniegs nolaižas
Tu piezvani vēlu:
Piedod!! (Nekas)

Visu aizmirst par vēlu,

man neizdodas!
Kad pieveru plakstus,

ausīs lietus man šalc.

Lietus klauvē
Kā vārdus pret logu triec:
Velti gaidi,
Tev nepāries, nepāries!!!

/nez/