Kandidāts

Nu tad tā. Ta nu vienreiz i notics tas, no kā es jau kād laiciņ baidījās. Sēdējām abi ar kaimiņu Dieviņtēvu vakar viņam pie pērn jaunās uzceltās pirtiņas, lietojām aliņu, lietojām vīniņu, lietojām spirtiņu un garšīgās tabletītes, ko nāburgam dakterīt – dikt smuk meiten esot – pret nesaturēšan parakstījse, un domājām, ka drīz jau būs jāiet pie Lindas vai kāda cita meitieša arī to dzimuma piedāvātos labumus lietot.

Pār puru jau palēnām cēlās migla un Purmalas pilsētā aptrakušie alkoholiķi, kuriem pašiem savā valstsvienībā vairs spēlēt neļauj, auroja kā beidzot galīgi palikuši bez prāta un tā, ar ko prātiņa pazaudēšanas gadījumā uzlāpīties. Īsi sakot – palika auksti un tādos brīžos, kā zināms, nekas nav labāks par sievišķi, kuram starp kājām var parūpēties, lai pašam kājas pārlieku nenosaltu. To nu jūs man – vecam vellam varat ticēt, ka pasaulē visas nelaimes ceļas no salstošām kājām.

Jau bijām ar kaimiņpapu slējušies kājās un sākuši apspriest, kurš, ja tik tālu nonāksim, pie manas mīļākās paraganas Lindas akača dibenā pirmais nolaidīsies. Dieviņtēvam jau vispār citādas meičas patīk, bet mums te pura malā izvēle niecīga. Nākas samierināties ar paraganām un vellatām, ja nu akurāt pašu vecenes vairs galīgi nešķiet ņemamas. Par to, ka Lindai īpašā nedēļa varētu atkal būt sākusies, tobrīd pat neiedomājāmies.

Te pēkšņi nostājās mūsu priekšā i Linda, i abas pašu dāmas. Mēs jau, kārtīgās burās būdami, domājām, ka tūlīt tik orģijas sāksies, kaimiņpaps kaut ko buldurēja par lubrikantiem un vēl kādām tur tabletītēm. Bet dāmu komiteja trīs personu sastāvā paziņoja, ka visas mūsu pura iemītnieces apvienojušās un izveidojušas savu orgaņizaciju. Partiju vai kādu tur brīnumu. Ar ļoti štengriem noteikumiem, pie kuriem pašas tad arī ļoti štrengi pieturoties.

Un pirmais no tiem jaunajiem noteikumiem esot, ka mūsu pura meitenes vairs neizklaidējoties ar citiem puikām, tikai ar tādiem, kuri vismaz uz kaut ko ir kandidējuši. Vēl labāk, ja arī ievēlēti. Nāburgtēvs, šito izdzirdējis, apsēdās turpat pura maliņas akačkrasta dubļos un sāka kaut ko tā burbuļot, it kā putraskatlu gribētu izspiest no amata. Es sākumā nakti pavadīju, skraidot pa purvu un meklējot, varbūt tomēr kāda meiča vēl ārpus organizatorēm atlikusi. Lieki teikt – nebija vis atlikušas. Ta nu šorīt sāku uz riņķi zvanīties un meklēt, uz ko varētu kandidēt.

Diemžēl atklājās, ka vienīgā vieta, kur es varētu savu kandidatūru izvirzīt, ir jaunais Purmalas pilsētas cietums, ko Ieslodzījumvietpārvaldes uzdevumā šobrīd ceļ kaut kāda lietuviešu bāleliņu kompānija. Tur, redz, vajagot tajā cietumā pirmo uz mūžu iesēdināto. Sēklai, tā sakot, lai nav tā, ka cietumu uzceļ, bet sēdēt tur nav, kam. Es uz šo interesanto priekšlikumu atļāvos pajautāt, vai tāds pirmais uz mūžu notiesātais varētu pats sev izvēlēties sargus. Nu, ka es dotu priekšroku tādiem, kuriem starp kājām viss ir, kā pienākas, proti, kā manai Lindai, un kuri gan paši prot nešķīsti dzert, kārtis spēlēt un lamāties, gan arī neiebilst, ja viņu apsargāmais nešķīsti dzer, kārtis spēlē un lamājas. Skaidru atbildi nesaņēmu, bet šobrīd es, tikko izvirzījis savu kandidatūru kļūt par pirmo uz mūžu Purmalas pilsētas cietumā iesēdināto, lūdzu visas Lindas, kuras to vēlētos, izvirzīt savas kandidatūras uz manu apsargātāju amatiem.