Jautājums saistībā ar riekstu tortēm

Tāks – šodien, ziniet, ar vilcienu drusku pabraukājos. Nekā jau izcila nav – laiks pretīgs, konduktore nesmuka un mašīnists nedod pastūrēt. Viss jau kā parasti pie mums – nu galīgi ne kā Japānietijā, ziniet. Nu, tur, kur tie smukiem ātrvilcieni tik smuki žigli nemanāmi klusi slīd pār tiem spīdīgajiem rīsu audzēšanas baseinlaukiem. Nu, Jūs jau paši labāk ziniet. Bet, zin, ne par to stāsts, zin.

Redz, kad savā pusdienlaika vilciensnaudā biju nonācis līdz visjaukākā sapņa visjaukonīgākajai vietai, kur nu jau pavisam plika Sindija Krauforde un šitā te – kroņprincese Elizabete vienās truseņbiksītēs vien ar mani spēlē zolīti uz izģērbšanos, un vilciens, kā es mirkli vēlāk uzzināju, bija nonācis līdz jau tā ļoti jaukās Ziemeļvidzemes vienai no jaukākajām mazpilsētiņām, kas pie viena ir mītnes vieta arī vairumam Ziemeļvidzemes neiropsiholoģiski visjaukonīgāko cilvēku, es tiku pamodināts. Pamodināts, ziniet, no tā, ka jauneklis, kurš pirms dažām stacijām – precīzi nezinu, kur, jo kopš Līgatnēnijas biju plīsienā – bija iekāpis vagonā un iekārtojies man blakus, kaut ko mēģināja darīt logā, kuram blakus sēdgulēju es. Nu, un mēģinādams to darīt, viņš ar celi iebrauca tieši manā riekstu tortē.

Neskaidrošu, ko tieši es tam surogātdeģenerātēnam tajā brīdī pateicu – dāmām tas varētu pārāk skarbi likties – bet, kad ieraudzīju un sapratu, ko tas tur kleinrocis kleinkājis nolādētais tur darīja, arī pašam palika interesanti. Attiecīgi – par flašmobiem tādas lietiņas laikam tagad sauc – tāds jaukāks vārdiņš, kā apzīmēt sīko huligānismu, vandālismu un parazītismu, cik es saprotu, tas ir. Nu lūk – tas tur ķēmabērns no kucesrauša kratīja kaut ko vidēju starp papīra putniem un papīra lidmašīnām ārā no kaut kā ļoti līdzīga netīrai un pamatīgi novalkātai (! ) ķisenkulei.

Nu, un lūk – viens no tiem nelaimīgajiem hauzpapīra nelietderīgas izlietošanas piemēriem trāpīja turpat, kur pirms mirkļa bija trāpījusi tā tur pretekļpurna kāja – manā klēpī. Vairums pārējo nonāce zem nākamajā mirklī jau atejošā vilciena ritentiņiem ziniet, ja. Tā nu nezinu, vai visas tās mazlietotās paketes bija vienlīdz literāriski antinozīmīgas, bet – te man radās arī viens jautājums – nezinu, kas bija rakstīts uz pārējām papīrlupatiņskrandiņām, tāpēc arī tikai viens.

Neteikšu, kāds telefonnumurs parādījās uz tās papīra skrandiņas, bet vēl tur bija rakstīts viens vienīgs vārds. Numurs nobloķēts un neatbild, bet vārds nekur plašajos interneta plašumos nav atrodams, tad nu varbūt kāds no Jums ļautoniņi var paskaidrot, kas tas ir – ERITEAO?