Iz dzimtas vēstures

Vakcīntēmas iztizrzājums uzbūra ainiņu par seniem laikiem, kurus neesmu piedzīvojusi, bet par kuriem no mutes ausīs nodota dzimtas vēsture.

Mana vecmammm dzimusi pagājušā gadsimta 24.gadā bija vakcinēta vismaz no tuberkulozes, no tā pieņemu, ka varētu nebūt bijusi vakcinēta viņas mamma, kura bija dzimusi 1903.gadā. Bija-nebaja vakcinēta? Nezinu. Bet zāle tais gadoz bijusi zaļāka, bet debess zilāka. Tagadiņās, saliekot stāstīto un pievienojot domu par ciemata bērniem, kuri tālredzīgi gāja uz slimnieku mājām imunitāti iegūt uzburas šāda aina:

Galvenajā lomā mans vecvecvectēvs(vecvecmammas tēvs). Vīrs gados, astoņu bērnu tēvs. Viņam bija viena kāja, otru bija zaudējis progresējušas infekcijas rezultātā. Lauku darbos bija nederīgs, bet dzīvei pielāgojies un iekārtojies par rakstvedi.

Tātad, ģimenes galva konstatē, ka viens no bērnu bariņa ir saslimis. Atver bībeli - nekā nav par slimību simptomiem, paņem avīzi "Dienas lapa" un tur akaliņās nekas naf rakstīts par slimību simptomiem. Viņš pieņem lēmumu, ka tā ir noteikti kaut kāda jauna slimība. Tā vietā, lai rūpētos par iztiku lielai ģimenei, šis jūdz zirgu un laiž kilometriem apkārt, tuvu un tālu, lai visiem pavēstītu, ka ir iespēja iegūt imunitāti no jaunas slimības.

Tajā pašā laikā viņa sieva liek pie malas visus kūtsdarbus un šrūbē māju, lai būtu gatava uzņemt tuvus un tālus drosmīgus interesentus, kuri gatavi aplipināties nākotnes kolektīvajai imunitātei.

Gandrīz būtu ticami atainotas veco laiku ainiņas, tikai pietrūkst 5.gada buntaunieku-nemiernieku gara piešprices vai I Pasaules kara noskaņu atrakcijas.

Vecvecvecmamma vēlākos gados zaudēja abas kāja. Viņai sākās gangrēna pēc pastaigas pastalās ziemas laikā.

II Pasaules karu pārdzīvoja mana vecvecmamma un 2 viņas māsas, pārējie miruši vai pazuduši bez vēsts dažādos laikos un apstākļos.

Bet zāle bijusi zaļāka, pērkons rībējis skaļāk, zibens uzplaiksnījumi bijuši spožāki.

Es balsoju par šodienu.