Frosja un kuģa Viking Line Elviss„Love me tender, love me sweet“.., , samtains baritons paijāja Frosjas ausis – lai gan galva bija bieza, acis salipušas un pati meiča slīga aizvien dziļāk kārtējā miega mākonī.. …… „Yesterday…“ ko! ? – ai, - krievu filoloģijas studente Afrodita Prikoļskaja saķēra savu truli sāpošo galvu. Labs jautājums: VAKAR. Kas bija vakar? Nu, viņas ar Juļku un Taņku un pārējiem pie Slavika vasaras mājā grilēja un ko tur.. vīnu iedzēra… jautri bija laikam.. lai gan, cik īsti jautri, to Frosja vairs neatminējās. Afrodita pavēra salipušās acis un nepavisam nesaprata, kur atrodas. Pavisam sveši cilvēki… nu kāda kafejnīca, vai krogs laikam? Kas tā par valodu, ko te runā? Bars ķīniešu aizšļūca garām.. tad kaut kādas arābietes laikam. Frosja uz brīdi aizmirsa pat galvas sāpes un bija gluži šokēta, paveroties pa apaļo lodziņu un ieraugot… atklātu jūru. Tātad… esmu kuģī, un braucu…uz kurieni?! – Frosja paniskās šausmās nodomāja, sažņaugdama savas vējblūzes piedurkni un aplauzdama savu smalko lillā nadziņu ar zeltītiem musturiem. Elvisa Preslija dziesmu izpildītājs bija garš puisis platiem pleciem – tāds gaišmatains un ar zirgasti. Saulē iededzis oranžs kā ķieģelis. Gaišās uzacis sakranīgajā sejā izskatījās spocīgas, gandrīz kā pasaku sala vecim. Vasarīgais „sala vecis“ tikai dziedāja un dziedāja, pavisam neslikti. Gandrīz kā pats Elviss. Bet tas nemazināja Frosjas paniku – viņa sēdēja sakņupusi, galvu saķērusi un stiklainu skatienu šūpojās šurpu-turpu… Pēc kāda laiciņa Preslija dziesmas beidzās, muzikanti sapakoja savus instrumentus un kaut kur aizgāja. Frosja mazliet iztrūkās, jo kāds bija uzlicis savu lielo roku uz viņas pleca. Tas taču bija tas pats pirmītējais dziedonis. „Heei“, puisis teica un vērās Frosjā lielām, jūraszilām acīm. Frosja bija apjukusi un nezināja vairs, ko teikt vai kā ar tādu tipu sveicināties. „I am Ristomatti“, teica zilacis ar ķieģeļ-oranžo seju un uzsmaidījis padeva savu plato jūas vilka ķepu. „A… Afrodita“, teica apjukusī Frosja. „Afro…. what?“ soms brīnījās. „Frosja“, meiča mēģināja pa otram lāgam, neveikli smaidīdama. „Aaa . Frosya! That`s good name“, puisis teica ar diezgan lielu somu akcentu. Tad kāds no muzikantiem, kaut kur no jauna uzradies, pamāja un vasarīgais salavecis aizsteidzās viņam līdzi. ---- Helsinku ostā Frosja stāvēja apjukusi un nezināja, ko nu tālāk darīt. Iezvanījās telefons viņas kabatā. Labi, ka vismaz telefons nav pazudis, Frosja nodomāja. Zvanīja mamma. „Kur tu, meitiņ, esi, vai aizgāji uz lekcijām?“ mamma taujāja. „Mamma, es… es.. es esmu… Somijā“, Frosja stostījās. „Kur?! Nu ak šausmas, ak drausmas, nu mīļo stundiņ, - ko tu tur dari? Bet augstskola! ? Nu vai mēs ar tēvu tev TO mācījām, kā tikai ar šaubīgām kompānijām pa ārzemēm vazāties?! “ Frosja centās sakārtot vārdu rindas savos smadzeņu plauktiņos, - kaut ko pēc iespējas sakarīgu, ko mammai pateikt. Nu kaut vai, ka ne jau ar šaubīgu kompāniju viņa te ostā trīc un dreb no saltā ziemeļu jūras vēja… bet gluži viena. „Take my hand Take my whole life too
For I can`t help falling in love with you“, - pēkšņi atskanēja dziesma – atkal Elviss Preslijs protams. Nu, tas ir – Ristomatti, kurš dzied gandrīz kā Elviss. Tikai tagad viņš vairs nedziedāja kuģa „Viking Line“ pasažieriem, bet vienīgi viņai, - Frosjai. Uz viena ceļgala stilīgi nometies.. un sniedza sarkanu rozi bez ērkšķiem, kura muzicējot bija sākotnēji bijusi viņam aizsprausta aiz auss. „Nu kas tev tur pa balagānu, kaut kur krogā esi, ko?! “ Frosjas mamma telefonā piktojās. „Es.. nē, mammu, es neesmu krogā, bet jūras krastā, te ir tik skaisti, mammu, un es.. palikšu Somijā, piedod“, - teica Frosja. ---- Frosja un Ristomatti no tās dienas nav šķīrušies un droši vien dzīvo laimīgi vēl šo baltu dieniņu, vismaz tik ilgi, kamēr Viking Line kuģis nav nogrimis. Bet tas jau mūsdienās reti kad notiek.. |
