pieņemšana vs. padošanās

Teica, ka jābūt iecietīgākai pret sevi un pasauli, vairāk jāmācās pieņemt vispirms jau sevi, un no tā izrietoši arī apkārtējos un pasauli visā tās raibumā. Neviens jau nesolīja, ka pasaulē viss būs ideāli, taisnīgi, godīgi. Ir tā, kā ir. "Deal with it".

Radās jautājums.

Kur robeža starp veselīgu sevis, apkārtējo, dzīves pieņemšanu (pieņemt tādu kā ir, ar visiem plusiem un mīnusiem, baltumiem, melnumiem) un kaut kādu samierināšanos, zināmu padošanos, ieslīgšanu kaut kādā "viss ir foršiņi", "kā ir, tā ir" pozīcijā (arī par lietām, kas būtu tomēr maināmas).

Atcerējos to anekdoti - "es čurāju gultā" - "Tev jāiet pie psihologa" - pēc mēneša - "nu kā?" - "viss lieliski" - "gultā vairs nečurā?" - "čurāju, bet ar to lepojos".

Pieņemt sevi, "nepiesieties" sev, nekritizēt sevi. Sadraudzēties ar sevi. Jā, es esmu, tāda kā esmu, vienlaicīgi tāda un šāda, brīžiem citāda.

Kaut kāda iekšēja pretestība man pret šādu pieņemošo attieksmi, pozīciju.

Manā pasaules skatījumā cilvēkam vienmēr jācenšas pilnveidoties (nav īsti iespējams stāvēt uz vietas, lielās līnijās tu vai nu audz, vai degradējies), un tāda sevis pieņemšana rada risku, ka var zust tieksme pilnveidoties. Jo, ja sevī saredzi kaut ko, ko negribi redzēt, kas šķiet nepareizi, tad vajag ar to strādāt. Nevis tikai - nu jā, tā ir, kā ir, kāda esmu, tāda esmu.

Es gan laikam saprotu arī, ko man gribēja pateikt, ka par daudz sakoncentrējoties uz kaut kādām ne-ideālām lietām, cenšoties kaut ko sevī apspiest, nepieņemot sevī kaut ko, tas viss var krāties, vairoties. Nepieņemšana, noliegšana, izstumšana neatrisina problēmu pēc būtības. Un tā pieņmšana domāta ne tik daudz kā padošanās, bet lietu ieraudzīšana un pieņemšana, kādas tās ir. Lai pēc tam domātu, ko ar to darīt.

Bet vienalga - kur ir tā robeža?

Tāds nedaudz neskaidrs pagaidām formulējums un vairākas lietas samestas vienā katlā, bet domas piefiskētas un jāapdomā.